| Oct. 12th, 2011 @ 01:48 pm (no subject) |
|---|
Es vienmēr esmu izjutusi visnotaļ privātīpašniecisku patiku pret sev mīļām kultūras parādībām, kurām, redz, ir tiesības patikt tikai un vienīgi man, un ja jūsmo kāds cits, nu tad gan tas krietni sarežģī manas un apjūsmotāja attiecības. Kopš nesenā Gugenheimas kolekcijas apmeklējuma šī sajūta manī ir visnotaļ saasinājusies, mīļo sīrupiņ. Un tad kad resnie, trulie amerikāņu tūristi (man nav nekas pret resniem, truliem amerikāņu tūristiem kā , piemēram, sarkasma objektiem filmās vai publicistikā, vai kā sēdētājiem pie blakus galdiņa, bet ja viņi ielaužas telpās, ar kurām es pašidentificējos diez gan lielā mērā, tad gan es nespēju palikt vienaldzīga šī vārda apātiskākajā nozīmē) siekalojās pie kaut kāda Pikaso darba ar skaļiem, deklaratīviem sajūsmas izsaucieniem, kas vairāk piedienētu beisbola spēles laikā, tad man (kā jau nedaudz histēriskai būtnei, kas paškontroli un pieklājību netur sevišķi lielā cieņā) gribējās tikpat deklaratīvi un skaļi paksaidrot, ka šis pats pikaso un visi pārējie ar saviem darbiem cīnījās pret tādu mietpilsonisku tukšapaurību, kādu jūs te stāvot vai darot jebkur jebko citu pārstāvat.
Nesaprotu, vai man ir kaut neliela daļa taisnības vai arī tas viss tiešām ir tikai aklas, greizsirdīgas mīlas auglis. |
