Oct. 2nd, 2010 @ 04:13 pm (no subject)
Tags:

Sagaidīju, kad manu ķermeni atstās pēdējās vakardienas uzdzīves sastāvdaļas, un pirmo reizi dzīvē devos "balsot" (ne jau stopēt, bet mest aploksnīti, you know). Kā jau ziņoju twiterī, biju ar mieru veikt šo aktu tikai un vienīgi tādā iestādē, kuras nosaukums paustu man tuvas, cēlas un patiesas vērtības- nolēmu,ka Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola varētu būt pietiekoši labs variants. Fakts, ka šis iecirknis atrodas 5 minūšu gājienā no manas mājas, manu izvēli neiespaidoja ne mazākajā mērā, nemaz nepadomājiet!
Pie ieejas kādas 3 reizes izlasīju "pamācību", kas nu tagad īsti būs jādara, bet nejutos īpaši pārliecināta, ka visu esmu pareizi sapratusi un atskārtu, ka bez mammas pie rokas rādīties iecirknī nebija prātīgi. Bet nekas, tiku galā, paņēmu to vienotības sarakstu- vēlējos balsu skaitītāja iespējams skaistajās acīs izskatīties gudra un politikai līdzi sekojoša, tāpēc nolēmu vēl tur paplusot un pašvīkāt. Paļauties uz nejaušību negribēju, tādēļ īpašu uzmanību izrādīju tikai tiem kandidātiem, kuru vārdi man kaut ko izteica, un tie, man pašai par lielu brīnumu, bija tikai četri(!!!)(es tiešām biju nedaudz augstākās domās par savām zināšanām politikā). Pilnīgi sāku citus sarakstus šķirstīt, ja nu kādā partijā vairāk svītrojamo un plusojamo būs, bet nu labi, ja jau visi normālie balso par vienotību, tas ko nu es te tagad... Ieliku plusiņu vienam čalim, kuram laikam twiterī sekoju un kurš mēdz būt asprātīgs, un nomīnusoju Ingunu Rībenu, jo Vilnis Vējš savā nesenajā blogā izteicās, ka šī, būdama kultūras ministre, gribējusi Eduarda Kalniņa gleznas uz Venēcijas biennāli sūtīt, un tādām glupām tantēm man šad tad patīk ieriebt. Ar Rimantu Ziedoni un to Kristovski nezināju, ko darīt un neizdarīju neko.
 Uz mājām devos cerībās par to, ka tādi durņi kā es veido pavisam nelielu balsotāju daļu, kādus 0,0000001%.
p.s. tik nevajag domāt, ka es te kaut kāda politiska palikšu, dievs pasarg! manu ilgo pārliecību, ka neiešu nahuj par tiem lohiem balsot un izvēlēties mazāko no ļaunumiem,satricināja apjausma, nu labi, nojausma, sievietes intuīcija, ka šoreiz starpība starp lielāko un mazāko ļaunumu ir diez gan liela.
 p.s.2. tas, ka mani vecāki nebalso par to pašu, ko es, lika man sajusties par kādiem 3 gadiem vecākai un nobriedušākai :)
13 glāzītes
ieliet
ieraksts