Aug. 8th, 2010 @ 12:05 pm (no subject)

Vakar, tātad, manas pirmās kāzas (kā apmeklētājam) apzinātā vecumā. Šorīt pilna soma ar Freixenet korķiem un svešiem krūšturiem un lai gan jau no paša rīta cītīgi strādāju pie pamatīgas piedzeršanās (nu tā taču pieņemts kāzās, ne?), kāzas pametu tikai nedaudz līgojoties (kas, ziniet, priekš manis nav nekas) un dodoties stopēt no Pļavniekiem uz Āgenskalnu īsā mežģīņkleitā, šampanieša glāzi rokās un, kā jau minēju, nedaudz līgojoties. (Laikam jaukākā stopēšana šovasar, apstājās pirmā mašīna un aizveda līdz pašām mājām). Bet, kā jau minēju, esmu vīlusies savās pārāk tiklajās kāzu gaitās (tik vien kā raudāju izmisīgāk par jaunlaulāto vecākiem un mācīju tantukiem dancot), vot, no manām kāzām NEVIENS NEAIZIES SKAIDRĀ (un vispār visu kāzu dienu neviļus sanāca domāt pēc formulas "manās kāzās būs tā un šitā", piemirstot un tad atceroties, ka nebūs nekā, jo tādas sievietes kā es optimālajā variantā dievina un ekspluatē kā mūzas, nevis stiepj pie altāra. Un tas viss rada tādu bērnišķīgu lūzerisma sajūtu- ne tādēļ, ka gribētos lielo mīlu un ģimenes dzīvi, bet tādēļ, ka es gribētu neapzināties visu šo lietu skaisto bezjēdzīgumu, fak. Un tādēļ, ka nebiju pietiekam piedzērusies, kā jau minēju).