Oct. 17th, 2009 @ 09:05 pm Grēksūdze
Vispār to laikam var nosaukt par socioloģisku eksperimentu- mēnesi turēju savu velodraugu kāpņutelpā, pieslēgtu ar distrofisku slēdzeni, un ticiet man, neviens viņu tā arī nenozaga. Bet ja būtu nozaguši, es tiešām izbrīnā acis bolītu, jo vajag būt visnotaļ izmisušam, lai zagtu tik, ē, antīku velosipēdu. (un arī stipriem nerviem /sliktai dzirdei audiālā pavadījuma dēļ).
Pirms pāris dienām toties nomira dabīgā nāvē. Lai cik skumji, laikam tā pat labāk, jo visādi citādi mazā-mīļā-paijmeitīgā es velosipēda dēļ sāka lamāties 10 reizes biežāk. Respektīvi, par mudaku (labākajā gadījumā) tiek skaļi vai ar skatienu nosaukts ikviens, kura dzīves augstākais mērķis nav mana pēc iespējas ērtāka pārvietošanās. Ikviens autovadītājs, kājāmgājējs vai riteņbraucējs. Principā arī ēkas un stabi ir manu lāstu iesvētīti. Un ja godīgi, tad arī bērni un invalīdi.
Tā ka esmu atgriezusies pie miermīlīga dzīvesveida. davajķi žitj družno.
5 glāzītes
ieliet
ieraksts