Cabaret Voltaire seit 1916 |
Dec. 3rd, 2010 @ 06:54 pm (no subject) | |||
---|---|---|---|
un tātad kaut kāda mana 2010. gada daļa izskatījās šādi: 1.- K. man pastastīja, kā viņa pirms pāris dienām nesusi pie veterinārārstes uz ielas atrastu bēdīga paskata kaķīti, kuram ārste kategoriski atteikusies palīdzēt, pieprasot par ārstēšanu summu ap 200 ls, kuru, saprotams, K. nebija un nebūtu. 2.- Šādās nenoliedzamās sniegainībās man vienmēr ir gribējies, lai man ir lauku mājas, kurās stundām, dienām, nedēļām sēdēt pie loga un skumji skatīties, kā snieg. 3.- Sakarā ar pēdējā laika pieticīgajiem apstākļiem pamazām pazūd mani mazā bērna vaidziņi, kurus nekad neesmu īpaši cienījusi. 4.-Auksti? mēs vakar jau šādi 5.- Mana dzīve ir tautiskā romantisma pārpilna- aizvakar puskaila jāju uz zirga (tiesa, jāju ne šī vārda elegantākajā izpratnē), šodien pāris stundas tautu tērpā dziedāju pie Brīvības pieminekļa. 6.-Apsveiciet mani ar jaunām saprāta iezīmēm- vakarnakt pirms streipuļošanas uz Pārdaugavu palūdzu namamātei garus svārkus, ko uzvilkt, lai tik ļoti neizskatītos pēc palaistuves (tiesa, no mājās aizvest gribošo šoferu piedāvājumiem nepasargāja). 7.-Jūtos kā jebkuras Ļeņingrad dziesmas liriskais es. 8.-Jāatzīst, ka nedēļu braukājot pa stulbo Kopenhāgenu ar piedzērušos (nu labi, iereibušu) un zāli papīpējušu šoferi ar 140 km/h, esmu atbrīvojusies no dažām savām ikdienas fobijām. 9.-Tā arī nesapratu, vai vakardienas nežēlīgās galvassāpes bija kaut kāds vājo paģiru paveids vai arī loģiskas sekas tām 15 reizēm, kad ar pieri atsitos pret skatuvi 10.-Sagaidīju, kad manu ķermeni atstās pēdējās vakardienas uzdzīves sastāvdaļas, un pirmo reizi dzīvē devos "balsot" (ne jau stopēt, bet mest aploksnīti, you know). 11.-Nesaprotu, kāpēc tās nedaudzās lietas, ko es no dzīves tiešām vēlos, tiek piešķirtas tiem, kas tās nemaz nenovertē. 12.-Es laikam sapratu, kāpēc Dieviņa kungs man ir piešķīris tik sliktu atmiņu- lai manā dzīvē būtu vairāk vietas negaidītiem pārsteigumiem tur, kur citiem viss ir pārskatāms un saplānots. |