| tak, redz... kļūt par cibiņu man traucē slinkums un galvenokārt tas, ka nezīmējos nekur, nekādos draugos. Tavi teksti - no daudziem - uzrunāja, kaut gan palasu i šo, i to, redzu, kurš ir kāds, redzu arī tos (tās), kurām, izpīkstot sīkāko - bet, atzīsim, labi formulēto - domu par savu kurpīti, kaķīti, salātiņu, tūdaļ atsaucas koris ar tekstu tipa "ō, lielais Batuallo, kā mēs tevi mīlam un cik tu atkal ģeniāli uzrakstīji", un citus/citas, kas cer, ka reiz to izpelnīsies. Nekas īpašs, tikai mazs apdzīvots kosmosiņš. Kad man apnīk kaldināt tekstus pie PC, ieskatos cibā. Ir, ir bijuši gadījumi, kad gribas iesaistīties sarunā, bet, redz, šovakar, varbūt pabeigta darba un rasslabōna iespaidā, tiešām kādam uzrakstīju. - Tā. Vēlreiz. Es pēc profesijas labi jūtu tekstus. Sen zinu, ka katrs esam viens. Mans kompliments tev ir 1) godīgs, 2) pat nav kompliments, ir tikai, ēhm, pateicība, vai kā lai saka, tam, kurš raksta to, ko varētu rakstīt es, ja rakstītu citādi. :) Sorry par jucekli. Un gandrīz galvenais: negrasos uzmākties, rakstīt garas, izjustas vēstules, atņemt laiku, aizņemties naudu, vaktēt pie durvīm, diņģēt laukā identitātes noslēpumus, aicināt uz "kādu kafiju", nē, no Dieva puses, es eju atpakaļ savā denā un tur arī palieku. Paldies, ka neesi aizcirtusi durvis klaidoņiem bez cibas pieraksta. Gadījies tāds vakars. |
