klasika

Cilvēki kā tārpi, kā atšālējusies kōla, kas iedzerta tukšā dūšā. Pret apātiski vienaldzīgu nervu un uztraukumu kamolu.
Brīnumaini, cik reizē spēcīgs un vājš spēj būt cilvēks, paceltu galvu un nokārtu degunu, smaidīgs uz priekšu soļo un skumst.

Visi, visi, kas šovakar iet uz PP, izdejojieties kā traki, dziediet līdzi kā jau vienmēr un to lēkāšanu izdariet arī par mani! Nu ja šitā skolas darīšana nevainagosies panākumiem, tad nākamgad un vēl turpmākos četrus gadus pasniedzējus ar pātadziņām dzīšu uz koncertu.

Publika neko nepiedod, publika visu atceras. Ha ha hā, cilvēki, cilvēki, ļaunie cilvēki.

Bēres ir kā apģērbs, kas domāts apkārtējiem, tās ir kā teātra uzvedums skatītājiem, pēc jauniem iespaidiem izsalkušiem. Tas ir tāpat kā apstiprināt to, ko jau zina, kā sarkans-dzeltens-zaļš, nevis zaļš-sarkans-dzeltens.

Ja man būtu krāniņš (cik neforši izklausās šis vārds, vairākkārt galvā skandinot, jo visi šajās mājās kaut cik normāli ļaudis jau ir saldā dusā), tad šodien būtu bijis Ženija. Iedomājieties, cik labi, ka zina atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod, bet cik apgrūtinoši ir pašam ko darīt, ja nemitīgi kāds skatās pār plecu, lai patraucētu ar kārtējo jautājumu. Tas ir kā mēģināt dzert sen sakārojušos alu no pudeles, kad lūpas pieplok pie malas kā Lampetra fluviatilis un figu dzeršanai vien sanāk.

Cilvēki uztraucas par nelaikā piegādātiem ziedu pušķiem, muļķīgiem izteicieniem, lielo politiku, naudu un zobu sāpēm. Bet kurš raizēsies par saberztiem papēžiem, iztrūkušu pogu vai atirušu jakas malu, kas tāpat kā vīrieši grāmatveži vai sievietes automehāniķes gadās reti, bet vienmēr laikā, lai liktu uz mirkli skrienošajam aunu baram apstāties?

Grīns ir jālasa pavasarī. Pavasarī ir dullais reibums un dienas, kad kājas nenes cilvēku pūļus uz visām debess pusēm.

Slovēņu daudzsološais foto mākslinieks Ciril Jazbec
Vēl: Viņa blogs un DeviantArt galerija

Kāpēc katram nav pa bagātam tēvocim ārzemēs?

Cilvēki aiz gara gala sākuši izklaidēties, sēžoties mugurā kumeļam. Un tā mode rodas?