klasika

Ir tāda maza mīlestība, ko nevar pateikt vārdos. Viena no tādām virmo arī mūsu pagalmā, kur starp rudens apskautām dzelteno lapu kaudzēm un pilsētas ielās nodeldētajām automašīnu riepām dažkārt pavīd kāds ausu pāris. Rītos man ir jāpārliecinās, ka mazie ausu pāri ir izdzenāti, jo agrajās stundās, kad vēl ir drēgns, bet jau sāk spīdēt saule, viņi īpaši ir iemīļojuši manu mašīnu kā jumtu virs galvas. Dienās kā šī, vēsā un drūmā, viņi silda ķepas uz jau uzsilušā motora pārsega, bet vakaros ālējas pagalma vidū vai saldi guļ, ka ķepas vien noraustās. Kaut mana izlutinātā meitene saprastu, cik ļoti viņai ir paveicies, ka mēs dalām savas mājas ar viņu, tāpat daudziem citiem, kam tiek dotas siltas un drošas mājas.