klasika

Tas laikam ir visai muļķīgi un naivi domāt, ka nepastāv robeža starp svešiem. Viņiem piemīt tas burvīgais šarms, kopā būt brīvības sajūta un nekādu iegrožotu pienākumu. Smaids pār lūpām nav jāizspiež no dzīlēm, un tas ir tik dabiski, cik skaisti ir dzirdēt kūstoša sniega radītos pikšķus. Jaunajiem ir tendence uzskaitīt faktus, amzierēties ar meitenēm atklāti, bet, dzerot kafiju, nepacelt mazo pirkstiņu. Tas ir tas pats, kas lasīt Mērnieku laikus bez Pietuka Krustiņa, lai gan kurš gan tagad nelasa pa diagonāli; arī soļo pa diagonāli un aiziet garām. Un manī vēl ir ticība, ka tas trīcošo roku laika muļķīgums paies nemanot to, ka robežu nav, ir tikai sasmaidīšanās ar garām skrienošiem cilvēkiem, mazām, baltām mājiņām un lieliem banānkokiem. Es turpināšu smaidīt, ka man zeme zem kājām būs tieši tik zila kā nevienam citam un ka uzauši nespiež.