klasika

Agrāk pasaules nebija, kādā tur pakāpē par tās eksistenci liecināja kaimiņu žuļiki no blakus ejas vai tā nerimstošā dejavu sajūta, kas nepamet cilvēku arī tagad.
Tagad ir citādāk kā profils vai pretskats - ir un nav. Vēl aizvien skrien cilvēki un atduras pret kokiem savos močos, tie šļūkā no viena pleca pie cita kā politiķi un gādā mīkstos lāčus brāļa meitām, bet es kā tāds pazaudējies bērns, kas turas pie rokas neesošai mammai lielajā pūlī, stāvu tukšā telpā un cenšos saprast, kāpēc esmu izdomāts un ielikts ar zaļām acīm it kā par spīti citiem.