klasika

Kad nu reiz trīs dienas mana darba vieta ir bijusi kordora grīda starp paparžaugiem un migrētājiem* no viena kabineta uz otru, bet darba rīki - papīru palagi, dēlītis un nazītis, tad vismaz tie plotēšanas darbi ir atnesuši arī citus augļus - iepazinos ar Vladimiru, Ludmilu, Oskaru, Alvi un Uldi. Vladimirs katru reizi, kad ar viņu runāju, sāka smaidīt kā marta saulīte, gluži vai jādomā, ko tāds vīrietis var šitā uzķerties uz mazu meitenīšu smaidīšanu, Ludmila aicināja mani uz kafiju, un, protams, kā gan to varētu nedarīt, ja iznesīgais Eināronkulis /priekšnieks/ viņai to laipni aicināja darīt, savukārt Oskaram vajag krūšu spraudi par to, ka izturēja mūs savā mazajā kabinetā visas šīs dienas, lai gan viņš pats šodien atzinās, ka vismaz dzīvīgāka atmosfēra - nepārtraukta durvju virināšana, iekšā-ārā staigāšana un izvēdināts gaiss, kā arī viņš man iedeva telefonu spāņu valodas kursiem. Alvis atkal ir biznesa vīrs, skolos mūs par saviem paneļiem, iedeva pastudēt biezu grāmatu, bet ne viņš viens tāds, jo Uldis arīdzan pamanījās iesmērēt man savu vizītkarti, jo kā nu tādai meitenei varētu atteikt skapi uztaisīt, skatījās man acīs un šķita, ka tūlīt izkusīs. Smieklīgi, bet man patika.
Reizēs, kad cilvēku tik daudz, var tik priecāties, ka viņi tik dažādi.

*Migrētāji maz strādā, daudz kustina muskuļus.