klasika

July 23rd, 2008

July 23rd, 2008

107'

Add to Memories Tell A Friend
Nezinu, kā citiem, bet arī es, ak šausmas, egoistiskais radījums, kam rūp cilvēki, kas skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, mēdzu palikt ar izkritušu sirdi. Ļoti tiešā veidā - izkritušu. Ne kā eksāmenā, bet kā motors, kas paliek kaut kur uz ceļa mētājamies. Atmiņas mēdz pievilt piena pārdevējus, bet sistemātiski veidot cilvēku var tikai atmiņas kā aptaustāms objekts skatlogā. Un laikā, kad jāmeklē kāds gabals no skatloga ekspozīcijas, ir jāpiepūla viss savs enerģētiskais lauks daudzu tūkstošu kilometru rādiusā, lai aizpildītu pazaudētā motora telpu ar kaut ko līdzīgu košļājamai gumijai, ko pēc kāda laika var nomainīt pret jaunu detaļu sistēmā. Pašlaik man šķiet, ka man tas neizdosies nekad. Kur lai atrod cilvēku?
Powered by Sviesta Ciba