klasika

June 19th, 2008

June 19th, 2008

95'

Add to Memories Tell A Friend
Mani nepārstāj vajāt doma par cilvēkiem, kas nespēj iet kopsolī ar citiem. Tā vispārīgi ģenerējot pasauli, visi ir kaut kam pakārtoti. Nevar būt, ka Annai nav sava uzdevuma (gandrīz kā elementārais 2x2) vai Jānītis dzīvo tikai anekdotēs, vai Emīlijas, Samantas, Luīzes ir domātas tikai biezām grāmatām, bet Ričardi un citi augstprātīgi švīti rotā tēvē ekrānus mājsaimnieču pārgarlaikotajās dzīvēs. Tam nebūtu nekādas jēgas, bet jēgas jau nav nekam, kas nespēj dot labumu. Tad nu, domājot par sevi un cilvēkiem, kas atpaliek, nepiekrīt vai atšķiras, cenšos pieradināt sevi pie domas, ka tā nav nedz globāla katastrofa, nedz infekcija, kas izplatās straujāk par mēri, un reizēs, kad jādala savs dzīves laiks ar pretējo pusi, cenšos būt tik pieklājīgs zvērs, cik vien tas ir iespējams.
Powered by Sviesta Ciba