![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Te ir šitāds pavasaris, ka raudāt gribas aiz laimes. Putni čivina, smaids līdz ausīm un gaiss tik tīrs.
Bet pēdējās divas dienas mani tirda doma, ka laimi nevar ietērpt vārdos. Ja cilvēks saka, ka ir laimīgs, tad vai nu viņš cenšas sev iegalvot, ka viņs tāds no tiesas ir, vai nu iestāstīt citiem, ka laimīgs iraid. Bet ja cilvēks saka, ka ir ļoti laimīgs, tad nu gan viņš ir pilnīgās auzās un līdz kaulam māna gan sevi, gan citus. Kad laime plūst pāri malām, tad tikai to vien spēj, kā baudīt to, nevis burksķināt visapkārt. Jo kapēc tad ir tik daudz dzejas rindu uz papīra, dziesmās un galvā par nelaimīgu tēmu (kā lai šito noformulē, nezinu)?
Bet pēdējās divas dienas mani tirda doma, ka laimi nevar ietērpt vārdos. Ja cilvēks saka, ka ir laimīgs, tad vai nu viņš cenšas sev iegalvot, ka viņs tāds no tiesas ir, vai nu iestāstīt citiem, ka laimīgs iraid. Bet ja cilvēks saka, ka ir ļoti laimīgs, tad nu gan viņš ir pilnīgās auzās un līdz kaulam māna gan sevi, gan citus. Kad laime plūst pāri malām, tad tikai to vien spēj, kā baudīt to, nevis burksķināt visapkārt. Jo kapēc tad ir tik daudz dzejas rindu uz papīra, dziesmās un galvā par nelaimīgu tēmu (kā lai šito noformulē, nezinu)?