| |
[Dec. 17th, 2005|09:27 pm] |
Tā bija milzīga viesistaba kādā ēkā. Sienas bija tumšas un pēc izskata lipīgas. Pie tām karājās gleznas kurās bija attēlota kapsēta, čuskas, nikni pūķi, melni zirgi...paklājs uz grīdas bija putekļains un sadilis, it kā atrastos šeit jau kopš tā brīža, kā tika uzcelta šī...ēka, laikam...dažādos istabas stūros ik pa laikam iedegās pāris draudīgas uguntiņas. Harijs ar šausmām iedomājās, ka tās ir kāda acis. Viņš palūkojās apkārt un konstatēja, ka telpai ir daudz durvju un krēslā grimstošu- labirintiem līdzīgu gaiteņu.Zēns parakājās pa kabatām cerībā atrast savu burvju nūjiņu. Viņa patiešām atradās iekškabatā.
-Spīžo,- nočukstēja Harijs
Tomēr burvestība nez kāpēc nenostrādāja.
-Spīžo!-zēns atkārtoja cenzdamies, lai viņa balss nedrebētu. Atkal nekā. Harijs novāca nekam nederīgo nūjiņu un devās klāt tuvākajām durvīm. Tās izrādījās aizslēgtas. Zēns pārbaudīja vēl dažas durvis tomēr tās visas izrādījās ciet.
Tad Harijs nolēma ieiet vienā no tumšajiem gaiteņiem. Viņa soļi izskanēja ar vieglu atbalsi. Gaitenis bija pilnīgi tukšs. Pat drūmās bildes vairs enkarājās pie sienām. Zēns gāja ļoti ilgi. Viņam šķita, ka jau ir pagājušas vairākas stundas. Gaitenis vēl ar vien nebeidzās, bet turpināja stiepties uz priekšu kā milzīgi gara čūska, brīžiem viņš kaut kur aizgriezās, vai sašaurinājās, bet dažreiz pilnīgi otrādāk paplašinājās. Hariju sāka pārņemt izmisums, bet tajā brīdī gaitenis uztaisīja strauju līkumu un ielaida zēnu, lielā un gaišā istabā.
Spriežot pēc masīvā galda, pie kura varēja sasēsties ap divdesmit cilvēkiem, tā bija ēdamistaba. Neskatoties uz gaismu kura aizpildīja telpu, istaba bija izrotāta ar baisām bildēm un gobelēniem, kuros bija attēloti bērnu un dzīvnieku skeleti. Harijs nespēja saprast kur un kāpēc viņš ir nokļuvis. Viņš uzmanīgi gar sienu nogāja līdz otram istabas galam, kur atradās milzīgas kokgriezumiem rotātas durvis. Harijs tās uzmanīgi aplūkoja un aptaustīja, tomēr neatrada ne rokturi, ne ko citu, ar ko tās varētu atvērt. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2005|09:59 pm] |
Pēkšņi tieši cauri durvīm parādījās spoks. Zēnu gandrīz vai trieka ķēra no pārbīļa, tomēr viņam izdevās aizturēt panisku kliedzienu un ziņkārīgi palūkojās uz spoku rēgu. Tā bija maza meitenīte. Viņai varēja būt kādi astoņi gadi, ne vairāk, izspūruši mati un sastingušas acīs asaras. Viņas asā sejiņa bija nogurusi un skumja. Meitenītei mugurā bija vecmdīgs tērps un viņa bija neapauta.
-O-O!- Meitenīte ieraudzīja Hariju.- kas tu esi? Ko tu te dari? Tu arī esi spoks?
-E-e-e...-zēns apjuka.- Nē... šķiet neesmu spoks, varbūt arī spoks...Nezinu...Nezinu arī kā nokļuvu te...Man pēkšņi...nu nevaru pat pateikt, es vienkārši parādījos te un viss...bet...Ak jā mani sauc Harijs Poters.
-Tiešām?- Meitenītes sejā parādījās kaut kas līdzīgs ieinteresētībai.-Par tevi šeit daudz runā.
-A kur mēs esam?
-Šī ir Nolādēto pils.Vismaz es tā sapratu no dīvaino cilvēku sarunām. Viņi ir šeit pastāvīgi. Daži reizēm aiziet, citi- nē...Viņi daudz runāja par tevi, Harij Poter. Šķiet, ka tu viņiem ne visai patīc. Sevišķi vienam...Briesmīgam un dusmīgam.
-Kas tas ir par cilvēku?- Harijam izkalta rīkle, viņš neskaidri nojauta kas šī ir par vietu.
-Nezinu...Citi viņu sauc par Tumšo Lordu. Bet paši viņi...-meitenīte ieķiķinājās.-Nāvēži. Smieklīgi, vai ne?
-E-e-e...Jā,-Harijs sāka ar vien vairāk un vairāk panikot.
Viņš drud;zaini domāja, kā, lai tiek no šejienes ārā. Šī vieta...Nāvēžu slēptuve. Viņam nedarbojas nūjiņa un viņš nespēj neko izdarīt...Kā viņš šeit nokļuva?
Dīvainā meitenīte- spoks vēl ar vien pētīja Hariju. Zēnu tas ļoti kaitināja. Viņam šķita, ka smadzenes sāk kust no viena viņas skatiena.
-Bet, kas esi tu?- Beidzot neizturējis viņš jautāja.
-Es esmu Sofija,- smaidot atbildēja meitenīte.- Es šeit esmu jau sen...
Vispār es dzīvoju viena kamēr neatnāca šie cilvēki. Mani šeit nogalināja.
Meitenīte atkal ieķiķinājās, itkā uzskatītu savu nāvi par kaut ko jocīgu. Harijam kļuva ar vien sliktāk un sliktāk. Viņu pārņēma vēlēšanās izkļūt no šejienes jeb kurā veidā.
-Tevi nogalināja šie cilvēki?- jautāja zēns lūkodamies apkārt cerībā, ka šeit ir vismaz logs, bet viņa nebija... |
|
|