| |
[Sep. 4th, 2005|03:08 pm] |
Strups mans torņa vecākais
Harijs Slīdenī
1.Nodaļa
Harijs sēdēja Grifidora zēnu guļamistabā piespiedis pieri pie stikla un domāja. Kādu brīdi viņš ļoti rūpīgi lūkojās vakara krēslā kura valdīja aiz loga, ar skatienu izsekoja nerimstošās lietus lāses, kuras atsvaidzināja dabu pēc sausās vasaras. Sekoja tam kā vējš dzenāja neskaitāmus mākoņu kalnus, kuri dusmīgi zibeņoja un nedeva slimīgi bālajam mēnesim nekāda miera. Mēness harijam atgādināja Slīdeņa dekāna - profesora Strupa seju, tumsa kura apņēma pili- viņa tukšās, aukstās acis, klusā lietus šalkoņa - profesora šalcošo balsi.Vispār visas zēna domas tajā brīdī aizņēma tikai Slīdenis. Harija naids uz viņiem bija līdzīgs ugunskuram kurš neveiksmīgi aizdedzināts pašā jūras krastā. - te viņš aizdegās ar neiedomājumu spēku, bet te tika apdzēsts ar zēna domu un loģikas palīdzību. Bija sākušies briesmīgi laiki. Bija sācies atklāts karš. Visu pagājušo gadu, tas bija noticis slepenībā, tikai starp noteiktām cilvēku grupām, aizskarot tikai nenozīmīgas maģiskās pasaules pozīcijas...
Tomēr tagad bija uzsprāgusi pulvera muca. Daudzi kuri agrāk mierīgi uz visu pievēra acis un kāpa pāri indīgām čūskām novēršot skatienu un sakot "Viņu te nav", tagad bija pamodināti ar nopieniem kliedzieniem par to, ka ir notikušas nopietnas izmaiņas, kuras ir izšūpinājušas maģiskās sabiedrības pamatus.
Sākās panika. Tie kas vēl spēja turēt savas emocijas zem kontroles, tiecās saglabāt kaut nelielas kripatiņas kārtības, kura ar katru dienu ar vien vairāk nodzisa kā jāņtārpiņš kurš sajutis rītausmu. Skolā valdīja pilnīgākā anarhija. Dumidors bija izmisumā, bet nespēja neko izdarīt- sākās karš starp fakultātēm. Pamatā pretinieki bija tikai divi Grifidors un Slīdenis. Elšpūtis un Kraukļnags nodarbojās ar pārbēgšanu nostādamies tās fakultātes pusē kurai pēc viņu domām bija taisnība. Tas bija saspringts karš. Viss tika darīts it kā netīšām, no mugurpuses...Tomēr ja to visu pavērot tad uzreiz varēja saprast, ka skola sadalās daļās. Harijam Poteram galvā grozījās vārdi no Šķirmices iepriekšējā gada dziesmas. Viņa dziedāja par saliedētību, par to, ka viņiem vajag būt kopā, lai uzvarētu ļaunumu...Bet Slīdeņi to it kā nesaprata. Pa daļai tā nebija viņu vaina. Daudziem vecāki bija nāvēži un bērni auga paši neiedomādamies par to, ka uzsūc sevī vecāku ļaunumu, kurš piemīt tiem, kas tiecas sasniegt varas augstumus kopā ar Voldemortu.
Bet...Harijs no aizvainojuma, niknuma un kauna iegāza pa stiklu ar roku - Grifidorieši nebija aizgājuši tālu no saviem ienaidniekiem. Viņi it kā mētājās tumsā, bija naida apžilbināti un nesaprata pie kā tas var novest...Tieši to arī centās panākt Voldemorts. Viņš sagrāva ciešii saistītas cilvēku grupas daudzos vientuļos, iebiedētos, baiļu paralizētos cilvēkos. Pēc tam viņš tos visus pa vienam izķēra, padarīja par saviem vergiem un ieslēdza viņu pašu apjukušajos prātos. |
|
|
| |
[Sep. 4th, 2005|03:36 pm] |
Jau daudzas dienas Harijs tikai par to vien domāja, tomēr šķita, ka tikai viņš. Draugi viņu netbalstīja. Viņi gāja uz stundām, ļauni sačukstējās, domāja par to, kā lai atriebjas Slīdeņiem. Harijs vārījās no neapmieinātības, bet nevēlējās rīkot skandālus vēl arī fakultātes iekšpusē - tā bija pati bezjēdzīgākā situācija, kad paši nami iekšēji dalījās nelielās grupiņās un kompānijās. Zēns drudžaini domāja ko lai izdara un tikai ar pieaugošāku aizkaitinājumu saprata, ka viens viņš ir gandrīz bezspēcīgs un neko atskaitot kārtējos strīdus nepanāks. Domas mētājās apkārt pa Harija galvu piepildīdamas to ar trulām un pretīgām sāpēm. Un tomēr zēns neatmeta savas pārdomas katru dienu sevi novesdams līdz duršanai deniņos, centās atrast kaut kādu izeju...kaut nelielu šķirbiņu...
Pašlaik viņš centās atvēsināt sāpošo galvu, piesliedams to pie aukstā stikla. Kaut kas miglaini parādījās zēna smadzenēs likdams atcerēties pirmo kursu un šķirošanas ceremoniju....harijam šķita, ka atbildi ir nepieciešams meklēt Šķirmices vārdos, kaut kādā veidā saprast ko viņa vēlējās panākt no visiem un no Harija personīgi...Tomēr pagaidām zēns neko enspēja iedomāties, tikai kaut kādas miglainas kontūras, domu fragmentus...
Harija vientulību pārtrauca uzstājīgs klauvējiens pie durvīm.
-Ienāciet,- aizkaitināti izmeta zēns.
Ienāca Hermione. Viņa aplūkoja tumšo ģuļamistabu un pasauca:
-Kur tu esi Harij?
-Es pie loga,- atbildēja zēns
-Ko tu tur dari?
-Vienkārši sēžu...
Hermione pienāca tuvāk. Viņas seja bija ļoti nopietna.
-Priekš kam tev vienkārši sēdēt tumsā? Spīžo!
Burvju nūjiņas ko Hermione turēja rokā, galā iedegās diezgan spilgta gaismiņa. Harijs uz sekundi aizmiedza acis no gaismas, bet pēc tam atkal aizgriezās pret logu. Meitene pienāca tuvāk torņa biedram un arī palūkojās ārā pa logu. |
|
|