|
Sep. 4th, 2005|03:36 pm |
Jau daudzas dienas Harijs tikai par to vien domāja, tomēr šķita, ka tikai viņš. Draugi viņu netbalstīja. Viņi gāja uz stundām, ļauni sačukstējās, domāja par to, kā lai atriebjas Slīdeņiem. Harijs vārījās no neapmieinātības, bet nevēlējās rīkot skandālus vēl arī fakultātes iekšpusē - tā bija pati bezjēdzīgākā situācija, kad paši nami iekšēji dalījās nelielās grupiņās un kompānijās. Zēns drudžaini domāja ko lai izdara un tikai ar pieaugošāku aizkaitinājumu saprata, ka viens viņš ir gandrīz bezspēcīgs un neko atskaitot kārtējos strīdus nepanāks. Domas mētājās apkārt pa Harija galvu piepildīdamas to ar trulām un pretīgām sāpēm. Un tomēr zēns neatmeta savas pārdomas katru dienu sevi novesdams līdz duršanai deniņos, centās atrast kaut kādu izeju...kaut nelielu šķirbiņu...
Pašlaik viņš centās atvēsināt sāpošo galvu, piesliedams to pie aukstā stikla. Kaut kas miglaini parādījās zēna smadzenēs likdams atcerēties pirmo kursu un šķirošanas ceremoniju....harijam šķita, ka atbildi ir nepieciešams meklēt Šķirmices vārdos, kaut kādā veidā saprast ko viņa vēlējās panākt no visiem un no Harija personīgi...Tomēr pagaidām zēns neko enspēja iedomāties, tikai kaut kādas miglainas kontūras, domu fragmentus...
Harija vientulību pārtrauca uzstājīgs klauvējiens pie durvīm.
-Ienāciet,- aizkaitināti izmeta zēns.
Ienāca Hermione. Viņa aplūkoja tumšo ģuļamistabu un pasauca:
-Kur tu esi Harij?
-Es pie loga,- atbildēja zēns
-Ko tu tur dari?
-Vienkārši sēžu...
Hermione pienāca tuvāk. Viņas seja bija ļoti nopietna.
-Priekš kam tev vienkārši sēdēt tumsā? Spīžo!
Burvju nūjiņas ko Hermione turēja rokā, galā iedegās diezgan spilgta gaismiņa. Harijs uz sekundi aizmiedza acis no gaismas, bet pēc tam atkal aizgriezās pret logu. Meitene pienāca tuvāk torņa biedram un arī palūkojās ārā pa logu. |
|