|
Sep. 4th, 2005|03:08 pm |
Strups mans torņa vecākais
Harijs Slīdenī
1.Nodaļa
Harijs sēdēja Grifidora zēnu guļamistabā piespiedis pieri pie stikla un domāja. Kādu brīdi viņš ļoti rūpīgi lūkojās vakara krēslā kura valdīja aiz loga, ar skatienu izsekoja nerimstošās lietus lāses, kuras atsvaidzināja dabu pēc sausās vasaras. Sekoja tam kā vējš dzenāja neskaitāmus mākoņu kalnus, kuri dusmīgi zibeņoja un nedeva slimīgi bālajam mēnesim nekāda miera. Mēness harijam atgādināja Slīdeņa dekāna - profesora Strupa seju, tumsa kura apņēma pili- viņa tukšās, aukstās acis, klusā lietus šalkoņa - profesora šalcošo balsi.Vispār visas zēna domas tajā brīdī aizņēma tikai Slīdenis. Harija naids uz viņiem bija līdzīgs ugunskuram kurš neveiksmīgi aizdedzināts pašā jūras krastā. - te viņš aizdegās ar neiedomājumu spēku, bet te tika apdzēsts ar zēna domu un loģikas palīdzību. Bija sākušies briesmīgi laiki. Bija sācies atklāts karš. Visu pagājušo gadu, tas bija noticis slepenībā, tikai starp noteiktām cilvēku grupām, aizskarot tikai nenozīmīgas maģiskās pasaules pozīcijas...
Tomēr tagad bija uzsprāgusi pulvera muca. Daudzi kuri agrāk mierīgi uz visu pievēra acis un kāpa pāri indīgām čūskām novēršot skatienu un sakot "Viņu te nav", tagad bija pamodināti ar nopieniem kliedzieniem par to, ka ir notikušas nopietnas izmaiņas, kuras ir izšūpinājušas maģiskās sabiedrības pamatus.
Sākās panika. Tie kas vēl spēja turēt savas emocijas zem kontroles, tiecās saglabāt kaut nelielas kripatiņas kārtības, kura ar katru dienu ar vien vairāk nodzisa kā jāņtārpiņš kurš sajutis rītausmu. Skolā valdīja pilnīgākā anarhija. Dumidors bija izmisumā, bet nespēja neko izdarīt- sākās karš starp fakultātēm. Pamatā pretinieki bija tikai divi Grifidors un Slīdenis. Elšpūtis un Kraukļnags nodarbojās ar pārbēgšanu nostādamies tās fakultātes pusē kurai pēc viņu domām bija taisnība. Tas bija saspringts karš. Viss tika darīts it kā netīšām, no mugurpuses...Tomēr ja to visu pavērot tad uzreiz varēja saprast, ka skola sadalās daļās. Harijam Poteram galvā grozījās vārdi no Šķirmices iepriekšējā gada dziesmas. Viņa dziedāja par saliedētību, par to, ka viņiem vajag būt kopā, lai uzvarētu ļaunumu...Bet Slīdeņi to it kā nesaprata. Pa daļai tā nebija viņu vaina. Daudziem vecāki bija nāvēži un bērni auga paši neiedomādamies par to, ka uzsūc sevī vecāku ļaunumu, kurš piemīt tiem, kas tiecas sasniegt varas augstumus kopā ar Voldemortu.
Bet...Harijs no aizvainojuma, niknuma un kauna iegāza pa stiklu ar roku - Grifidorieši nebija aizgājuši tālu no saviem ienaidniekiem. Viņi it kā mētājās tumsā, bija naida apžilbināti un nesaprata pie kā tas var novest...Tieši to arī centās panākt Voldemorts. Viņš sagrāva ciešii saistītas cilvēku grupas daudzos vientuļos, iebiedētos, baiļu paralizētos cilvēkos. Pēc tam viņš tos visus pa vienam izķēra, padarīja par saviem vergiem un ieslēdza viņu pašu apjukušajos prātos. |
|