uzspēlēju draugos durakus, domas atkausējās

pārskatīju visādus ieseivotos failus un bildes un izdomāju, ka vajadzētu kaut ko man arī sašūt. tā bija pirmā diena, otrajā dienā es vēljoprojām meklēju izdevīgu brīdi starp citām skriešanām un bērnu kņadu. trešajā dienā izvilku šujmašīnu no pagultes, kā arī sameklēju diegus, audumus, visu saliku/satinu un tikai ceturtajā dienā beidzot iesāku šūt. tas bija pagājšnedēļ, šonedēļ jau zudusi iedvesma. tagad staigāju, ēdu, sēžu ar grāmatu rokās (triloģijai pieķēros), pagājšvasar vienā svilpienā izrāvu, tagad arī lasās diezgan ātri.

iekodies ābolā,
līdz sula notek līdz elkoņiem

sapnī kautko dzejoju, aptuveni atceros vien šīs divas rindas, sešos pamodos ar domu, ka jāpieraksta, bet acu plaksti bija smagāki.

aizvadītas četras raibākās un siltākās šīs vasaras dienas, no piektdienas līdz pirmdienai, tagad bezmaz jāatvelk elpa kādas divas dienas

ik pa laikam dienas gaitā, ja tepat slaistamies pa māju, tad dzirdu tādus kā zosu/dzērvju kliedzienus, uzreiz atgādina pavasari vai rudeni, kad gājputni kāsī lido pāri galvai.
jāpiebilst, ka nav jau nekādi dziļie lauki un apkārtējās mājās, kuras varētu ieskaitīt dzirdamības robežās, cik zinu nekādi lopi netiek turēti. bet neko jau nevar zināt, protams, arī skaņas var būt maldinošas. un kaimiņi tāpat.