un es domāju, ka bērns jau stundu kā guļ.
nekādi aizliegumi nebija un arī naktslampiņa ir, bet ar lukturīti laikam interesantāk

pirmā (kārtīgā) pelde bija pirms nedēļas dubkalnu ūdenskrātuvē (jāpieraksta, citādi vienmēr aizmirstu nosaukumu). tur kautkur zilo kalnu meža viducī starp jaunogri un ikšķili.
tur gabalu tālāk ir arī skatu tornis, esmu tā atradinājusies no augstuma, ka uzkāpjot augšā kādu brīdi nevarēju piecelties kājās, apgūlos un skaitīju mantru - man nav bail, man nav bail, tā sasmīdinot savu ģimeni. kautgan pirms mēneša biju munameģī, bet tur kautkā savādāk, sienas apkārt, vienkārši kāp. un arī, iespējams, sajūties pārliecinošāk, ja kāds cits vairāk izrāda bailes.

"telefonsērga"

šis saules piesildītais laiks ir man ļoti piemērots, zinu, ja darbā telpās būtu jāsēž, tad gan tā neteiktu. bet tagad - ūdens un saule, ziedos un zaļumos.

un atkal ar puskilo (vai cik tur) aparātu visur apkārt staigāju, es jau vispār nekad neko tādu nefotografēju, bet šis izņēmuma kārtā:

sen sen nebiju bijusi izbraucienā, kurā nepārzinu visas detaļas un nepiedalos to izstrādē. zinu vien dienu skaitu, virzienu un dalībnieces (šoreiz ne vīru, ne bērnu). vienvārdsakot, vienkārši baudu braucienu,savas papildbrīvdienas, dabu aiz loga, vēsās naktis, saullēktu, saulrietu, svaigo gaisu, svešo valodu.... vairākkārt pieķēru sevi smaidam. izejot ārpus ikdienišķā jūtams tāds vieglums. tāds!
un izskatās, ka tas tā arī paliks atmiņās, jo kartiņa ar simtiem safotografētajām bildēm niķojas.ai vai