| ><> |
Mar. 21st, 2014|12:21 am |
Tātad, man patīk zivis. Nu, ne jebkādas, bet pārāk gari jāskaidro... Teiksim tā, man patīk tās zivis, kas visādās ūdenstilpnēs mitinās. Šīs zivis ir foršas. Tas nu jāpieņem kā fakts. Līdz ar to pamatīgi sapriecājos par drauga/kolēģa/domubiedra jaungada dāvanu - makšķernieku kalendāru. Tur katrā mēnesī ir cita zivs bilde, pie katras zivs - maziņš rakstiņš iz makšķernieku stāstu vai padomu sērijas... Vienvārdsakot, foršs kalendārs, man dikti patīk.
Problēma.
Izrādās, mana mīļotā sieviete ir visai kritiska attiecībā pret zivīm. Vismaz pret šajā kalendārā attēlotajām. Visas kā viena esot neglītas, un viena vispār nav zivs (jāatzīst, taisnība - ir arī vēzis attēlots). Šis kalendārs, viņasprāt, būtu ja ne jānovāc, tad vismaz jāaizsedz ar kāda zivju ēdiena attēlu, kas esot krietni baudāmāks (attēls - vizuāli, ēdiens gan jau ka arī citādāk). Es, saprotams, nepiekrītu. Tā nu pa laikam pastrīdamies.
Šomēnes tā nu ir sagadījies, ka ik rītu un ik vakaru, un vispār kad vien pametam acis uz kalendāra pusi, redzam lasi. Lielisks lasis, manuprāt. Izcils eksemplārs. Mīļotā iebilst - neglīts. Tieši seja šim dikti neglīta. Nu ja.
Un tā, nonācām pie kaut kā, ko laikam varētu nosaukt par kompromisu. Tas izskatās šitā:
 |
|