|
Mar. 13th, 2014|10:49 pm |
1) Grūti pateikt, cik tad procentus no ikdienā ieteicamās devas sasummējam ar visu dienā apēsto, bet gribētos ticēt (proti, nezinu, vai tā ir, bet tiem, kam par to lemts lemt, vajadzētu prasties), ka tas tiek ņemts vērā, izstrādājot katrai E-vielai pieļaujamās normas - teiksim, tādai, kuru izmanto da jebkur (visādiem E 621 radagabaliem, piemēram) to normu pieklātos noteikt zemāku, nekā izteiktai "nišas piedevai" (teiksim, tikai un vienīgi austeru konservantam) ar tādiem pašiem veselības ietekmes parametriem.
Kas uz uzkrāšanos attiecas, droši nezinu, bet šaubos - pārtikas piedevu pārbaudes ir gana ilgas, lai paspētu arī tamlīdzīgus efektus izvērtēt, un, atkal, gribētos ticēt, ka šo vielu akumulācija organismā arī ir faktors, kas tiek ņemts vērā, kad tiek spriests, vai dabūs kāda viela E burtiņu, vai ne.
2) Teikt tā var, bieži tā ir taisnība. Taču tas, ko es kā mītu aplūkoju, ir uzskats, ka viena un tā pati viela ir ar dažādu noderīgumu organismam, atkarībā no izcelsmes - laboratorijā vai dabā. Dažādas vielas spēj ietekmēt viena otras absorbciju vai pārstrādi organismā, un tas nereti tiek ņemts vērā sintētisko medikamentu gadījumā - piemēram, kalcija tabletes bieži tiek papildinātas ar D vitamīnu, kura viena no svarīgākajām funkcijām ir kalcija absorbcijas organismā uzlabošana. Taču par konkrēto mītu runājot, jāteic, ka ja tieši tās vielas tieši tādā koncentrācijā, kas atrodamas noteiktā produktā, tiktu sintezētas laboratorijā, tad šis savienojumu kokteilis pēc ietekmes uz organismu ne ar ko neatšķirtos no tāda paša sastāva dabiska produkta. Un tāpat, ja no kāda dabas produkta izdalītu tikai vienu vitamīnu, visas citas vielas atdalot nost, tas ne ar ko neatšķirtos no laboratorijā sintezēta tā paša individuāla vitamīna. |
|