| Nenopietns garīgais, tāpēc |
Jan. 30th, 2017|04:34 pm |
Vakar vienā pasēdēšanā cita starpā tika pieminēta padarīšana ar orgānu ziedošanu pēc nāves. Nu, tas variants, ka dzīvam esot, jāuzraksta papīrs, ka, sak, cienājietes. Esmu ar visām četrām par, jo nu, kad nolikšu ķelli, tad man tās ķidas tāpat nebūs vajadzīgas, līdz ar to, jo lietderīgāk to visu var izmantot, jo labāk (principiālu iebildumu nav arī pret, sacīsim, krūškurvja pārtaisīšanu par oriģinālu lampu, vai tml). Tā kā, kas der - transplantējiet, vai atdodiet zinātnei. Vienīgi varētu būt škrobīgā situācija, kad gan medicīna, gan zinātne tās manas ķeskas izbrāķē. Manis pēc, ja, teiksim, zarnas nevienam no šiem nevajag, tās var atdot kaut vai kādam gaļas kombinātam uz desām. Bija taču viens kantoris, kam sanāca tā šmuce, kad šie bija pamanījušies desās iemalt iekšķīgai lietošanai neparedzētu "second-hand" zirgu. Varbūt ar šiem var sarunāt.
M, un varbūt vēl piederīgie varēs mēģināt bišku nokaulēt krematorijas izmaksas - galu galā, mazāk kurināmā vajadzēs. </praktiskais>
Jā, un iekšējo orgānu aptetovēšana laikam nekur pasaulē netiek praktizēta. Derētu uz aknām uzdrukāt, ka šitajam neķerties klāt - ka dakteris nesaindējas, vai nenolauž skalpeli, vai vēl kāda ķeza ka nenotiek. Nez, lai paņem kaut kādu puļķīti, un ar to pabīda malā, pirms velk ārā pārējo, vai kā nu šamie to dara. Vai varbūt uz vēdera uztetovēt brīdinājumu. Nu, faktiski, analogu tām zīmēm, kas vēstī, ka še dus kabelis, tik un tik metrus no šejienes nerakt.
(Ieraksts būtībā ne par ko - vienkārši paņēmu pauzi pēc ilgiem mēģinājumiem tikt galā ar molekulām. Gadās, ka sarežģīta nodarbe - šamās ir maziņas, un viņu ir traki daudz.) |
|