| Ikdienā nenovērtēts attiecību aspekts |
Nov. 14th, 2016|09:43 am |
Esmu diezgan liels guļava, tādēļ (arī) šorīt mazliet kavējos ar iziešanu no mājas un došanos darba virzienā. Un par spīti tam, kā jau ierasts, atvadījos no mīļotās.
Atvadīšanās nebija ilga, vien dažas sekundes. Manā ātrumā pa šo laiku es varētu noiet kādus, teiksim, divdesmit metrus.
Kas, sagadīšanās pēc, ir tieši tāds attālums, kādā man priekšā, tieši uz manas ieplānotās trajektorijas, piezemējās kādus divus metrus garš ledus blāķis, kurš startēja no veco laiku četrstāvu mājas jumta. Ledus kluča izmēri un fināla ātrums ļauj domāt, ka būtu sāpējis vai nu ļoti, vai arī nemaz. Uz darbu jebkurā gadījumā šodien noteikti neaizietu.
Tā kā, mm, nebaidieties veltīt dažas sekundes, lai kādu samīļotu? Reizēm noder, ziniet.
Vēl arī - uz Avotu ielas šaurākajiem trotuāra posmiem nav drošās zonas - nu, ja nav lāsteku, tad varbūt pie pašas mājas sienas piespiežoties, jumta apledojums netrāpīs, bet tā, tie gabali ir gana lieli, lai kaut kādā mērā noklātu visu trotuāra platumu, turklāt smagākā daļa piezemējas stipri tuvu braucamajai daļai. Nu, apmēram tur, kur paraduši iet cilvēki, kuri bažīgi skatās uz lāstekām. |
|