| Dienas prieciņš |
[Feb. 9th, 2018|01:22 am] |
Ilgstoši ķīmiķojoties, neizbēgami tiek iegūtas visvisādas vielas - dažas noderīgas, citas potenciāli noderīgas, par citām nav ne jausmas, noderēs vai arī nē, taču mest ārā arī žēl - jebkurā gadījumā, vietu tās aizņem. Eventuāli aktuāls kļūst ilgtermiņa uzglabāšanas jautājums.
Optimāli, vielas var sabērt nelielās, cieši aizkorķējamās pudelītēs, kuru tilpums, iespēju robežās, nav daudz lielāks par vielas aizņemto. Plusi šim variantam: Pudelīšu aizņemtā vieta ir pēc iespējas lietderīgi izmantota, tā kā tās ir cieši noslēgtas, vielas neizbirst, un atmosfēras ietekmē arī īpaši nebojājas (ir izņēmumi, protams, bet tas jau tā), turklāt uz pudelītēm var uzlīmēt etiķetes, lai arī pēc nezin cik gadiem būtu skaidrs, kas tur iekšā glabājas. Mīnusi - nu, būtībā, nekādi, ja nu vienīgi problēma attiecīgajai vielai atrast piemērota izmēra pudelīti (vai arī pudelīte atrodas, bet nav tāda izmēra korķa, kas gan arī nav pasaules gals akurāt).
Manāmi sliktāks variants - glabāt vielas Petri trauciņos. Plusi... Jāiegulda minimāla piepūle - ja viela neņem ļaunā atrašanos saskarē ar atmosfēru, tad novietošana šādā trauciņā ir vienkāršākais variants, kā ļaut lēnām iztvaikot jebkādām tās sintēzē lietoto šķīdinātāju paliekām, un, kad šis process ir galā, trauciņam var uzlikt vāciņu, uz vāciņa ar marķieri uzrakstīt, kas tur iekšā, un ar paveikta darba apziņu atstāt vielu likteņa varā. Mīnusi - šie trauciņi aizņem salīdzinoši daudz vietas, jo tiem ir vairāki standarta izmēri. Tie nav hermētiski noslēdzami, tā kā kaprīzākām vielām šāds uzglabāšanas variants nebūs īsti piemērots. Ja nu gadās šādu trauciņu apgāzt, viela izbirst laukā, un tad vai nu izbirusī daļa jānoraksta zaudējumos, vai jātērē laiks tās vākšanai un attīrīšanai no apkārtējās vides putekļiem. Turklāt parasti tomēr nav pieejams neierobežots skaits šādu trauciņu, un tad vai nu sanāk izvēlēties absolūti nepiemērota izmēra trauku (apmēram kā litra burkā glabāt dažas ēdamkarotes miltu), vai arī dalīt vielu pa nezin cik maza izmēra trauciņiem. Tos arī ir grūti sakrāmēt tik kompakti, kā pudelītes. Vienvārdsakot, sūdīgs variants.
Bet var iet arī tālāk. Var izdomāt uzglabāt vielas no plāna papīra salocītās primitīvās kastītēs. Un otru tādu tizlu kastīti uzlikt virsū. Uz virsējās var pat uzrakstīt, kas tur iekšā glabājas. Šoreiz gan sākšu ar mīnusiem. Pirmkārt jau, tas ir papīra trauciņš, pie kam ne sevišķi izturīgs. Ja gadās tādu saplacināt, viela ir vējā. Izgāzt vielu ir elementāri, jo pats "trauciņš" ir ar niecīgu masu, un vāciņš nav ne mazākajā mērā pieguļošs. Pietiek ar mazāko gaisa plūsmu, lai vāciņš aizlidotu - un ja līdzās atrodas vairākas vielas, kas ir glabātas šādā veidā, tad pēc tam var ilgi un dikti minēt, kurš "vāciņš" bija kuram "trauciņam". Papīrs, atšķirībā no stikla, nav sevišķi ķīmiski inerts, tā kā gadās, ka vielas to saēd, vai tajā iesūcas. Par hermētiskumu, saprotams, nav ne runas. Nu, un ja ciemos atnāk paģirains elektriķis ar tendenci regulāri smagi nopūsties, tad pa gaisu lido ne tikai vāciņi, bet visi tie sūda papīri uzreiz, komplektā ar tajos sabērtajām vielām. Vietas šāds variants arī aizņem nenormāli daudz, jo vairākos slāņos likt šādus "trauciņus" nav variants, katrs slānis jāliek savā kastē, kāda nu ir pa rokai. Respektīvi, sūdīgāku variantu, atskaitot pilnīgi absurdus, es nespēju iedomāties. Šo pašu arī nebūtu spējis iedomāties, ja nebūtu sanācis tādu novērot dzīvē.
Bet ir arī plusi. Nu, vismaz viens. Redz, ja no darba aizgājis kolēģis atstāj kolekciju ar šādi uzglabātām vielām, un rodas vajadzība atbrīvot telpu, tad ir ļoti viegli - gan emocionāli, gan fiziski - visu to kaudzi sagāzt vienā lielā utilizācijai paredzētā traukā, un ķerties klāt svarīgākām lietām, bez visām šķirošanām, taras mazgāšanām un pārreģistrācijām. Vismaz tas. |
|
|