| Bīstamie sapņi |
[Nov. 30th, 2016|09:30 am] |
Šorīt bija grūti piecelties. Īstenībā katru rītu tā ir, bet šorīt bija sevišķi grūti. Vispirms uz brītiņu pamodos pēc mīļotās modinātāja signāla, un kad viņa, apzinīgāka būdama, devās posties uz darbu, turpināju reizi deviņās minūtēs mosties pēc savējā modinātāja signāliem. Katru reizi paskatījos pulkstenī, izlēmu, ka "ai, celšos pēc nākamā", un tā līdz gandrīz tam laikam, kad parasti mēdzu iziet no mājas.
Kādā no pēdējiem starpmodinātāju iesnaušanās periodiem pamanījos pat pasapņot. Trakoti patīkams sapnis, jo 1) tajā kā galvenais tēls figurēja mīļotā (un viņa jau ikdienu padara līdzīgu sapnim :) ), un 2) šorīt īpaši tīkama bija sapņa izskaņa.
Tātad, sapnī mēs ar mīļoto ceļamies no gultas, staipāmies, žāvājamies, utt., un tad, kā esmu paradis, savu telefonu, kurš pa nakti stāv gultas galvgalī, lieku bikšu kabatā, pirms tam uzmetot aci pulkstenim. Tur negaidīti ieraugu nepiedienīgi mazu stundu ciparu (šķiet, rādīja bišku pāri trijiem naktī). Prasu mīļotajai, kā tad tā. Viņa atbild, ka vēlējusies kājām doties uz Teiku, lai agrāk ierastos darbā, tādēļ uzlikusi modinātāju tā paagrāk.
Es tad pārjautāju: "tad jau es vēl varu vairākas stundas gulēt?"
Un viņa - "jā, protams, droši!".
Un likos ar gulēt.
Nujā, tās vairākās stundas pēc pāris minūtēm pārtrauca realitāte ar mana modinātāja skaņām, bet sapnis bija tik jauks (tie, kas nav zvērinātas pūces, varētu arī nesaprast). |
|
|
| |
[Nov. 30th, 2016|01:15 pm] |
|
Reizēm ir parocīgi, ka sintezējamais savienojums tā smird. Hromatogrāfiski attīrot, uz kolonnas šo neredz, taču var stipri labi saost, kad sāk nākt ārā. |
|
|