| Un atkal vīrietis triumfē pār mazu, pūkainu dzīvnieciņu! |
[Aug. 23rd, 2015|10:33 am] |
Pirms dažām dienām kaķītis (turpmāk tekstā, un kādu laiku arī sadzīvē - lops) nopelnīja palodzes permabanu. Gana ilgi lopiņš bija sevi parādījis kā Gandrīz Priekšzīīgas Uzvedības Palodzes Kaķi, vienīgi varēja pārmest tendenci mieloties ar dažiem tur augošajiem augiem, bet pat tas notika tikai degustācijas līmenī (lielākā daļa tur ir garšaugi, kurus lops jau apošņājot, spēja izdarīt secinājumu, ka šitais nebūs ēdams, tad nu tos, kas ir bez izteiktas smaržas, atļāvās pazelēt). Kādā jaukā naktī lopiņš izdomāja mūs modināt ar griezīgi skaļu brēcienu un vairākiem uz grīdas krītošiem puķupodiem. Tikko pamodušies īsti nesapratām, kas noticis, un pirmajos mirkļos mīļotā pat satraucās, ka lopiņš sakāvies ar otru kaķi, un pagāja vairākas sekundes, līdz viņa pamodās pietiekami pilnīgi, lai atcerētos, ka mums tikai viens vien ir. Katrā ziņā, šķiet, ka kaķa bļāviens bija tikai izbīļa pēc, jo par jebkādām traumām nekas nedz tobrīd, nedz arī līdz šim laikam nav liecinājis. Veģetācija, ko lops bija nolēmis upurēt gravitācijai, gan kliegt nespēj, tāpēc savu likteni sagaidīja klusuciešot. Gravitācija bija žēlīga, un vienam no augiem puķupods palika vesels, atšķirībā no zem tā reiz bijušā šķīvīša. Otrs augs, dzīves pieredzējis baziliks, pamanījās piezemēties ar plastmasas pudiņu pa priekšu, tā izvairoties no nolūšanas. Viss jau it kā beidzās labi, bet skaidrs bija tas, ka lopiņš galīgi pazaudējis palodzes kultūru. Viss. Jābano.
Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Lops, protams, lien palodzes virzienā. Uz verbāliem aizrādījumiem reaģē ar astes novicināšanu un iesākto darbību turpināšanu. Nocelt, protams, var, bet lops līdz ar to gūst tikai arvien pieaugošu interesi par aizliegto virsmu. Laicīgi apturēt lopu arī pagrūti - kā nekā, kaķīša pārvietošanās ir visai klusa, pietiekami klusa, lai kaķa soļu skaņa tiktu iekļauta skandināvu mitoloģijā kā viena no "neeksistējošām" komponentēm, kas nepieciešamas nesaraujamu važu radīšanai. Līdz ar to, nācās izdomāt citus preventīvus pasākumus.
Kārtējo reizi nocēlis protestējošu un kodīgu lopu no palodzes, izlēmu to norobežot no pārējās istabas. Ilgi nedomāju (šādos brīžos es tik tiešām mēdzu domāt, cik maz vien iespējams), un ar abpusējās līmlentes gabaliņiem nostiprināju aizkarus gar palodzes malu tā, lai neatstātu nevienu šķirbu, pa kuru lopam iespraukties. Lops mēģināja tāpat uzlēkt uz palodzes, un bija spiests secināt, ka šoreiz aizkari vis nepašķiras, un līdz ar to jālec vien lejā. Uzvara!
Šobrīd lopiņš zviln uz grīdas, un ir atmetis ar ķepu atkārtotiem mēģinājumiem nonākt uz palodzes, ko es pieņemu kā kapitulācijas zīmi. Protams, es neizslēdzu, ka plānam ir vājās vietas. Piemēram, var tikt norauti aizkari. Tad vēl, neesmu pārbaudījis, vai es pats tieku pie palodzes - tā ir visai stipra abpusejā līmlente. Bet pagaidām to es arī negribu pārbaudīt - baudīšu uzvaras prieku, kamēr ir kaut mazākais iemesls. |
|
|