| Par šmigu. |
[May. 30th, 2015|04:08 pm] |
Bieži ir gadījies sajūsmināties par alkoholisko dzerienu aprakstiem. Nu, tiem, kas vēstī, ka attiecīgajam vīnam, redziet, iekšā ir pilns ar tanīniem, ozolkoka notīm, augļaini saulaini svaigām garšām, un vīns vispār ir sprigans un kraukšķīgs, ja kas. Pie kam, tā tiek aprakstīti pat tādi vīni, pēc kuru cenas spriežot, patērētājam vajadzētu justies laimīgam, ka tā sastāvs ir kaut cik sarežģītāks par "ūdens, spirts, vīna aromatizētājs, krāsviela E292376239562934, kura ne-alkoholiķiem paredzētajos produktos ir aizliegta pat Āfrikā". Allaž esmu brīnījies, kas ir šo aprakstu autori, jo bieži vien ražotājvalsts valodā rakstītais nav ne uz pusi tik dzejisks (parasti tas aprobežojas ar "vīns, satur sulfītus, nedot grūtniecēm"). Literāti, kas gluži par spīdekļiem nav kļuvuši, un tādēļ ir spiesti pelnīt iztiku, pārlieku paplašinātiem teikumiem slavējot alkohola industrijas kārtējo izstrādājumu? Šie apraksti pat būtu pelnījuši tapt apkopoti kādā krājumā, kas varētu pat būt itin finansiāli sekmīgs. Es nopirktu, piemēram.
Nu lūk, šobrīd es baudu samērā smalku produktu. Džins allaž ir bijusi mana vajība, un manās rokās ir nonācis (pareizak sakot, tajās jau atrodas kādu laiciņu, un nupat sak tuvoties beigām) Saffron Gin. Ražots Francijā, visai atpazīstamajā (ja ticam Googlei) Gabriel Boudier brūzī (šo rakstot saminstinājos, jo angliskais "distillery" izklausās tik smalki, salīdzinot ar latvisko brūzi... Bet labāka tulkojuma nerodu, "pārdzītuve" vai "pārtvaicētava", kā man prasītos uz savu roku to tulkot, neizklausās ne par eirocentu labāk). Šamie darbojas kopš 1874. gada, un ar šo faktu lepojas tik dikti, ka uz pašas pudeles šo gadaskaitli ir uzdrukājuši trīs vietās, viena no tām ir dzēriena nosaukuma fonā, divarpus reizes lielākā fontā, nekā pats grādīgā nosaukums. Tādēļ vien arī to pieminu šeitan, mazums, varbūt nosaukt ražotāju, bet ne darbības uzsākšanas gadu intertīmekļos šiem skaitās visļaunākais iz nāves grēkiem, un es līdz dvēseles dziļumiem tā aizskartu šos ražotājus.
Pudele ir aplam smuka, pats dzēriens - arīdzan, jo krāsains džins gadās ne tik bieži, un oranžu vēl neesmu redzējis nekad. Eksotiskākā šī dzēriena krāsa līdz šim ir konstatēta dzēriena tapšanas brīdī, un nopelnījusi tam nosaukumu "Šitam Toč Nebija Jābūt Zilam". Un tas pat nebija tik zils. Pēc garšas šis džins ir mazlietiņ saldenāks, nekā varētu no šāda dzēriena gaidīt, un atstāj ilgu un visai patīkamu ziedputekšņu pēcgaršu. Rekomendēts lietot ar ledu vai arī ar toniku (Tādā gadījumā obligāti bez ledus, vismaz sākotnēji, jo džina garšu veidojošās vielas, pie nosacījuma, ka runa ir par kvalitatīvu džinu, veido relatīvi noturīgus savienojumus ar tonika garšas pamatā esošo hinīnu - ja runa ir par kvalitatīvu toniku, protams - un šie savienojumi piešķir kokteilim raksturīgu garšu buķeti, taču maita termodinamika uzspiež savus nosacījumus, saskaņā ar kuriem šo savienojumu veidošanos veicina siltums, un, attiecīgi, aukstums to kavē. Ja nu dikti to ledu gribas, vispareizāk ir siltu džinu sajaukt ar siltu toniku, ļaut maisījumam kādu laiciņu, teiksim, minūtes desmit-piecpadsmit, nostāvēties istabas temperatūrā, un ledu pievienot pēc tam). Gards, vienvārdsakot. Protams, baudīšanas procesā arī aplūkoju aprakstus, gan anglisko (produkts ražots eXportam, tādēļ francūziski virsū nav ne vārda, ražotāja nosaukumu neskaitot), gan arī latvisko. Pedējais šajā gadījumā samulsināja. Redz, angliskais pārstāsta, kura 1874. gadā dibinātā ražotne ir vainojama pie šī dzeriena eksistences, kā arī ar vienu teikumu pieskaras vēsturei, kad gan Lielbritānija, gan arī Francija tīkoja Indijas dārgumu (vēsturiska atkāpe - tur arī radusies visai populārā kokteiļa - džintonika - recepte. Tajos laikos, kad kolonijas bija topā, un katrai sevi cienošai zemei tādas vajadzēja, džinu izsenis dzerošie briti bij aizpērušies uz Indiju. Dzīvojās tur kāds pulciņš šamo, dzīvojās, līdz apslimās. Kā izrādījās, malārija tajos platuma grādos bija topā, un katrs sevi cienošs ods to pārnēsāja. Par laimi, eiropieši koloniju tīkojumos bija aizpērušies arī līdz Dienvidamerikai, un no turienes jezuīti bij pārveduši kāda tur augoša auga mizu, kura spēja gana sekmīgi ārstēt malāriju. Tas tādēļ, ka šī miza saturēja hinīnu, kā arī dažus tā analogus, kas gan attiecīgajā gadījumā ir terapeitiski mazsvarīgāki. Kopumā, hinīns, lai gan ne tikai spējīgs ārstēt malāriju, bet arī atvieglot sāpes un mazināt drudzi, ir visai sūdīgs ārstniecisks līdzeklis - tam ir kaudze blakusefektu, kas savā nopietnībā aptver diapazonu no caurejas un niezes līdz redzes un dzirdes atteikšanai un nieru disfunkcijai, kas var beigties ar nāvi. Tolaik gan īpašas izvēles nebija; tas bija vienīgais pretmalārijas līdzeklis. Tāpat arī medicīna bija citādāka, un neviens neapgrūtināja sevi ar garumgaru blakusefektu un brīdinājumu sarakstu veidošanu. Pietika ar "es esmu ārsts, apēd/izdzer šito, būs labāk". Līdz ar to, vienīgā problēma bija tā, ka padzēriens, kas pagatavots no tā koka mizas, bija ellīgi rūgts. Nekas pārsteidzošs, ņemot vērā, ka hinīns ir tipisks alkaloīds - liela daļa alkaloīdu ir stipri indīgi, un pastāv uzskats, ka cilvēkam rūgtās garšas maņa ir izstrādājusies evolūcijas gaitā, lai kaut ko iebāžot mutē, cilvēks spētu konstatēt, ka tas viņu var piebeigt. Arī hinīns to spēj, taču ārstnieciskā deva ir pietiekami zemāka par toksisko. Katrā ziņā, šīs mizas uzlējums bija negaršīgs. Runa ir par tādu rūgtumu, kas var izsaukt vemšanu. Acīmredzot, kādā brīdī kāds no džinu dzerošajiem, ar malāriju sirgstošajiem britiem secināja, ka ārstnieciskās mizas uzlējuma - tonika - devu ir vieglāk dabūt iekšā, ja tai uzdzer džinu. Vēl labāk, kā izrādījās, ir atjaukt toniku ar džinu. Tolaik organiskā ķīmija kā zinātne īsti nepastāvēja, un organisko kompleksu veidošanās nebija iedomājama nevienam no tā laika dižākajiem prātiem, bet to, ka pretīgais dzērierns kļūst ievērojami paciešamāks, konstatēja gana daudzi, un lai gan mūsdienās ne katrs toniks satur hinīnu, un allaž pastāv iespēja atjaukt džinu ar kaut ko citu, turklāt retajam vairs vajag atjaukt toniku ar kaut ko, nevis otrādi, šīs dzerienu kombinācijas recepte ir saglabājusies). Tad vēl uzskaitīti šī džina tapšanā iesaistītie augi.
Latviskais apraksts sākas ar teikumu "1874. gadā, kad Safrāna džina recepte tika radīta, tā tika pazaudēta un atrasta". M, lieliski. To pašu es varu teikt par dažiem saviem zeķu pāriem. Nu, atskaitot to gadu. To, kas 1874.
"Recepte bija tipiska tā laika džinam ar eksotiskām garšaugu sastāvdaļām, ar izteiktu garšu un intensīvu aromātu". Nu, labi, ka ne ar "raksturīgu" garšu vai aromātu. Būtībā, teikums, kas raksturo garšu un smaržu, vēsti, ka tādas šim dzērienam ir, un tās ir labi sajūtamas. Paldies.
"Pudele ir roku darbs, slepenā sastāvdaļa safrāns, dod džinam smalku, pikantu toni". Sūds ar mulsinošo pieturzīmju lietojumu, un pievēršu acis uz to, ka pudele ir visai acīmredzami masveidā ražota, un roku darbs varētu būt vienīgi etiķetes pielīmēšana. Vārdi "slepenā sastāvdaļa safrāns" man rada absolūtu neizpratni. Pirmkārt, tā tiek nosaukta vārdā. Kāda, sasodīts, slepenā? Atgādina tās trulās sazvērestības teorijas iz sērijas "ir superslepena organizācija, to vada tas un tas, starp biedriem ir tie un tie, pilnu darbinieku listi var sagūglēt, galvenā ēka ir tur un tur, viņi nodarbojas ar to un to, un ir TIK FAKIN SLEPENI, ka pilnīgi vai apdirsties var aiz slepenības." Ja tā sastāvdaļa būtu slepena, tad vēl tā, bet šī konkrētā ir ietverta džina nosaukumā! Un tā ir tā, kas to padarīšanu pataisa oranžu! Nujā, un oriģinālajā aprakstā ne vārda par slepenām sastāvdaļām. Tā garša, ko varētu piešķirt safrāns... Nu, nezinu. Ir gadījies šamo lietot ka garšvielu edienam, bet es neteiktu, ka tam ir ārkārtīgi intensīva, no visām citām izšķirama garša. Un tas ir ēdienā - džinā tam ir jākonkurē ar veselu buķeti ļoti intensīvu garšu, pat nerunājot par 40% alkohola.
Vienvārdsakot, esmu vīlies latviskojuma autorā. Ja var atrast pavasarīgas ziedu notis un stingru raksturu lētajā vīnā, var tak makten labā džinā arī kaut ko nopietnāk pameklēt, ne? |
|
|