| |
[Dec. 23rd, 2014|01:33 pm] |
Īstenībā, nekā pārsteidzoša - neba pirmo reizi, lasot kādā no ziņu portāliem kaut ko ar ķīmiju saistītu, esmu spiests šausmināties.
Šodien - raksts par avārijām, vienas no kurām ietvaros apgāzusies kravas mašīna, kura vedusi cisternu ar amonjaku.
Sīkākas detaļas rakstā īpaši sniegtas netiek, bet nu, amonjaks nav tā cilvēkiem draudzīgākā viela, un "cisterna" varētu liecināt, ka amonjaka tur ir daudz. Tāpēc, saprotams, mani ieinteresēja, vai šī viela ir noplūdusi (par laimi, nav vis), kādi drošības pasākumi tiek veikti (vismaz lielos vilcienos), un galu galā - kas cilvēkiem parastajiem (t.i., bez zināšanām par to, kas un kāds ir amonjaks) tiek vēstīts par potenciālās noplūdes radīto apdraudējumu.
Gandrīz aizrijos ar kafiju, kad izlasīju, ka vēstīts tiek, lūk, kas: "Gadījumā, ja arī amonjaks, kas atrodas mucā, noplūstu, tas uzreiz sasaltu un sacietētu."
Mjā. Vispār, nav jau droši zināms, kas šajā gadījumā būtu jāsaprot ar "amonjaku" - lieta tāda, ka amonjaks pats par sevi ir gāze, un to mēdz sašķidrināt ērtākas uzglabāšanas, pārvadāšanas un lietošanas nolūkā. Otrs paņēmiens, kā amonjaku mēdz padarīt piemērotāku praktiskam pielietojumam, ir tā izšķīdināšana ūdenī - tiek iegūts amonjaka šķīdums, kurš satur 25-30% amonjaka (atkarīgs no paredzētā pielietojuma un uzglabāšanas apstākļiem). Šādu šķīdumu korekti būtu saukt par amonjaka ūdeni, taču gana bieži tas tiek saukāts par amonjaku.
Jebkurā gadījumā - amonjakam vai amonjaka ūdenim noplūstot, tas nesasaltu, vismaz uzreiz noteikti ne. Ja runa ir par amonjaka ūdeni, šamais sasalst apmēram -55°C...-90°C robežās (atkarībā no koncentrācijas; jo koncentrētāks, jo lielākus mīnusus vajag). Par šādiem mīnusiem Latvijā savas dzīves laikā neesmu dzirdējis, un kā laika ziņas, tā arī termometrs aiz loga vēstī, ka pēdējā laikā gaisa temperatūra ir svārstījusies ap nulli. Tā kā, amonjaka ūdens nekādā ziņā nesasaltu.
Noplūstot tīram amonjakam, situācija ir mazliet sarežģītāka. Tam būtu jāiztvaiko jau -33°C temperatūrā, taču lieta tāda, ka šķidram amonjakam, kas sasniedzis iztvaikošanas temperatūru, jāsaņem stipri liels siltuma daudzums no apkārtējās vides, lai tas pārietu gāzveida stāvoklī - turklāt ja šis siltuma daudzums tiek paņemts no šķidrā amonjaka slāņa, tad tas ilgāk tiek noturēts šķidrā agregātstāvoklī, un, iespējams, pat atdziest. Vai izdotos atdzist līdz tiem -77°C, kas nepieciešami tīra amonjaka sasalšanai, stipri šaubos. Drīzāk ticētu, ka šķidrais amonjaks, ja arī noplūstu, tomēr ņemtu un iztvaikotu, lai gan manāmi ilgākā laikā, kā varētu domāt. Lieta tāda, ka atšķirībā no traukā ielieta amonjaka, brīvi izplūstošam ir daudz lielāka saskares virsma ar apkārtējo vidi, kas ir siltāka par tiem -33°C. No otras puses, lielāka arī ir tā virsma, no kuras amonjaks iztvaiko, tādējādi paņemot zināmu siltuma daudzumu, bet maz ticams, ka ar to pietiktu, lai amonjaks sasaltu, vai pat noturētos šķidrs sevišķi ilgi. Tad vēl tāds aspekts, ka ja apkārtējā vidē ir šķidrs ūdens, kaut vai augsnes mitruma līmenī, tad amonjakam šķīstot ūdenī, izdalās ievērojams siltuma daudzums, kas veicinātu tā iztvaikošanu.
Abos gadījumos gan ir skaidrs, ka apkārtējā vidē nonāktu liels daudzums gāzveida amonjaka. Tas būtu gaužām nepatīkams process jebkurai radībai, kam gribas elpot - sākot ar to, ka amonjaks smird, no sākuma pēc zivīm, koncentrācijai pieaugot - pēc sāpēm (ožamais spirts ir 10% amonjaka ūdens šķīdums), un beidzot ar to, ka šis ir visai indīgs - izraisa plaušu bojājumus, kas var izrādīties ar dzīvību nesavietojami. Papildus tam, amonjaks ir sevišķi indīgs zivīm, pat nelielās koncentrācijās. Amonjaks ir arī visai kodīgs, tostarp gāzveida stāvoklī (nonākot uz ādas, tas izšķīst ādas mitruma ūdenī, un padara to bāzisku), līdz ar to, bez pilna slēgtā spectērpa glābējiem tur nebūtu iespējas ko darīt. Pieņemu, ka eksistē pārbaudīti paņēmieni, kā rīkoties amonjaka noplūdes gadījumos, jo kā viena no svarīgākajām ķīmiskās rūpniecības izejvielām, amonjaks ir vadāts apkārt pa pasauli gana ilgi un gana lielos daudzumos, lai cilvēkiem būtu bijušas daudzas iespējas to izgāzt un tad mēģināt likvidēt avārijas sekas.
Līdz ar to, grūti saprast, no kurienes radusies doma, ka amonjaks tā vienkārši ņemtu un sasaltu. Varbūt kāds žurnālists, kas amonjaku nav redzējis, un neko par to nezina, no kaut kurienes sadabūja nepareizu skaitli (mazums, sajauca Celsija grādus ar kelviniem, piemēram), un izdarīja aplamu secinājumu. Bet varbūt, ka pārvadātājs, uzzinājis, ka noplūdes nav, nevēlējās izraisīt paniku, pasakot, kādā pakaļā būtu, ja tomēr būtu noplūde. Šā vai tā, tas kārtējo reizi sliktā gaismā parāda ziņu autoru izpratni par ķīmiju. |
|
|