| |
[Nov. 9th, 2014|09:10 pm] |
Sekmīgi novadīts ikgadējais pasākums. Dalībnieki mērenā sajūsmā, nopietnu sūdzību nav, ļaudis grib vēl nākamgad. Kaķītis klēpī murrā. Kodīgās ilgas pēc mīļotās mazliet atvieglo fakts, ka vēl jau tikai nedēļa. M, un esmu mēreni piedzēries - taču tikai tik, lai šovakar varbūt nebūtu tā spilgtākā spuldzīte kastē, taču rīt atmostos pavisam žirgts.
Un jā, summāri visu izvērtējot, varbūt nav nekas fantastisks noticis manā dzīvē, un neesmu es padarījis pasauli aplam labāku šodien, utt, utjpr., taču - ir fantastiska sajūta, ka tev kaut kas pilnībā izdodas.
Manā gadījumā, šeit lielu lomu spēlē tas burvju vārdiņš "pilnībā". Darbā man ir pārāk lielas iespējas gūt nosacītus panākumus. Zinātniskajā darbībā ir sanācis aizrakties līdz līdz šim neaprakstītai vielu klasei - līdz ar to, lai vai ko es ar šīm darītu, tas būs kas jauns, pagaidām neaprakstīts, tā kā būtībā - atklājums. Un katru reizi, kad veicu kādu eksperimentu, ar domu "a ja nu sanāk", un sanāk, to foršo panākumu apziņu bišku tomēr notušē tās domas, ka šitais jāpierāda, jādabū optimāls eksperiments, jāpilnveido reakcija, jāizskaidro, kas un kā, utt. Tā teikt, jā, esi pirmais, kas pa to taciņu šajā meža ieklīdis - aber tagad uzzīmē ka nu karti, lai to pierādītu, atstiep mājās kādu koka mizu, kādus pa ceļam nošķinītus lakstus, lai visiem skaidrs. Un tad dzīvo mierīgi - ar apziņu, ka maz kuru piš tas tavs ceļojums. Bet tikpat riebīgi dzīvot ar apziņu, ka tu tak tur biji, bet kuru katru brīdi uzradīsies kāds, kurš kliegs "es tur biju pirmais, pirms manis - neviens!". Pat ja nevienu nepiš viņa ceļojums.
Jāsāk rakstīt. Jāizdomā, par ko no tā visa tieši. Tā negribas, bet tā vajag. |
|
|