| Šodiena |
[Jun. 28th, 2014|07:14 pm] |
Šodiena man sākās visai agri - daudz agrāk, nekā man būtu gribējies uzsākt sestdienu, jo sevišķi pēc romantikas un sarkanvīna pilna piektdienas vakara. Bet nu, nācās. Tā nu sagadījās, ka tapu iekļauts to cilvēku sarakstā, kuriem šorīt bij jāatstāj Rīga, lai dotos apmeklēt Gustava Vanaga dzimtās mājas. Ja kādam svešs Gustava Vanaga vārds, laikam jēdzīgākais informācijas avots intertīmeklī būs latviskā vikipēdija. Vismaz tā, uz ātru roku gūglējot, neko labāku neatradu, un atradu daudz kā sliktāka. Īsumā - viens no nozīmīgākajiem latviešu ķīmiķiem - organiķiem, pētījis 1,3-diketonu ķīmiju Latvijā (nu, LPSR tolaik, bet tomēr) tad, kad šī joma visā pasaulē vēl bija bērna autiņos, kopā ar saviem skolniekiem atklājis vielas, kas gan papildinājušas analītiķiem pieejamo instrumentu klāstu (nu ko viņi bez sintētiķiem darītu?), gan arī ļoti efektīvi bendējušas nost žurkas un līdz ar to palīdzējušas lauksaimniecībai. Ja ir vēlme uzzināt ko sīkāk, varbūt kaut kur var atrast grāmatiņu "Gustavs Vanags dzīvē un darbā", kura gan izdota 1969. gadā, tā kā veikalos vis nebūs atrodama.
Šī ekskursija kopumā tika bagātināta ar vēl dažiem pieturas punktiem, kurus gan neminēšu, jo lai arī interesanti, nav īpaši saistīti ar mūsu brauciena centrālo uzdevumu. Brauciena posms, kurā nonācām līdz galamērķim, būtībā uzskatāms par ekspedīciju, jo nevienam no dalībniekiem nebija precīzas informācijas, kurp tieši jābrauc, tikai vecāko kolēģu aptuvenas atmiņas no iepriekšējiem apmeklējumiem. Ekspedīcija gan bija visai īsa, jo uzdevums atrisinājās aplam viegli - tikai vienu reizi nepareizi nogriežoties un uzreiz saprotot savu kļūdu, drīz vien ceļa malā pamanījām zīmi, kas vēstīja par to, ka esam īstajā vietā.
Ja kādam rodas interese un vēlme apmeklēt šo vietu, Auces novada mājas lapā atrodamā informācija ir tik precīza, cik vien var vēlēties - norāde uz šo objektu atrodas tikai pāris metru no aprakstā minēto 11 kilometru ceļa staba.
Tālāk gan bija sarežģītāk. Acīmredzot, šis objekts oficiāli nav atzīts par tik svarīgu, lai ieguldītu nopietnas pūles tā uzturēšanā, līdz ar to, piemiņas akmens, kas uzsliets uz Gustava Vanaga māju paliekām, bija pamatīgi ieaudzis zālē. Netālu esošais pagrabiņš bija knapi saskatāms (tur gan vairs nekā nav, atskaitot pasenu tukšo pudeļu kolekciju tā priekštelpā), un ja tā rūpīgi aplūko apkārtni pie ieejas pagrabiņā, var konstatēt, ka soliņš tur arī reiz ir bijis.
Turpat uz vietas tika pieņemts lēmums veikt piemiņas vietas apkopi. Ļaudis ar visiem viņiem pieejamajiem instrumentiem (kam šķēres, kam nazis, kam piecpirkstu grābekļi) metās iznīdēt veģetāciju uz tā mājas palieku stūra, uz kura novietots piemiņas akmens. Kādas piecpadsmit minūtes, un šis laukumiņš bija padarīts itin klajš. Papildus tam, tuvākajā apkaimē šajā procesā tika nobradāta zāle, līdz ar to netīšām tika palielināta mūsu veiktā darba platība. Protams, process tika iemūžināts vairākās bildēs, tam sekoja kopbilde pie paša akmens, un tad - pelnītas pusdienas.
Pusdienu koncepcija - visi dalās ar visiem. Uz izklātā improvizētā galdauta tika sakrauts viss proviants, ko bijām paņēmuši līdzi, tad sadalīts tā, lai ikkatram būtu iespēja nobaudīt jebko. Mans devums - pēc receptes, kas vispār jau paredzēta samam, miltu un garšvielu maisījumā panētas tilapijas filejas (kas izpelnījās vispārēju atzinību). Piepeši uz "galda" parādījās arī miesu, garu un domu oriģinalitāti stiprinošu dzērienu pudeles, kas priecēja - tādā ziņā, ka arī vecākās paaudzes nopietnie ķīmiķi tomēr atļaujas būt cilvēki. Šajā sakarā sarunājoties pat uzpeldēja jautājums par to, vai pats Gustavs Vanags ir savulaik atļāvies ieraut kādu graķīti - uz ko mūsu kompānijas dalībnieks, kurš laikam tomēr Vanagu pazinis vistuvāk, izsaucās: "O, jā!", un kāds cits piebilda, ka "kā jau visiem, diez vai viņam kas cilvēcīgs bijis svešs". Pieņemu, ka Vanags gan ievērojis mērenību šajā ziņā, jo viņa biogrāfijā šādi paradumi netiek atspoguļoti - un diez vai tikai tādēļ, ka grāmatās šādus faktus pieņemts noklusēt, jo vienam no pasaules mērogā dižākajiem ķīmiķiem, R.B.Woodward, laikam ir piemituši vai visi iespējamie netikumi - un par to visiem (kas interesējušies) itin viss ir zināms. Par G. Vanagu tomēr nekas tāds nav atklājies.
Interesanti, ka šī izbrauciena laikā kopumā redzēts vairāk vanagu, kā manā pārējā dzīvē kopā ņemot. Viens pat meta lokus virs mūsu galvām, kad atbrīvojām piemiņas akmens apkārtni no augiem.
Mājupceļā vēl šur tur piestājām, un arī to nepieminēšu. Vērts piebilst tikai, ka ceļā sastapti četri kaķi, un nonākot mājās, mani sagaidīja vēl viens, kurš nekavējoties pieprasīja vakariņas un uzmanību. Tā nu sēžu te, bišku saguris no šī izbrauciena, bet bezgala apmierināts. |
|
|