| Kaķis robežu nepazīst. |
[May. 16th, 2014|07:20 pm] |
Komisks gadījums iz vakardienas.
Esmu savā istabā atvēlējis vietu darbnīcai. Tur atrodas visi mani instrumenti, viss nepieciešamais kaut kādiem vienkāršākiem kok- un metālapstrādes darbiem un radiotehnikai, šādi tādi materiāli dzīvokļa remonta vajadzībām... Samērā daudz kas no tā - konstantā haosa stāvoklī uz mana pamatīgi nokrautā galda. Bet tas ir mans haoss - ja man ko vajag, es to tur atradīšu. Tiem, kas pazīstami ar manām fenomenālajām lietu pazaudēšanas spējām (tās izpaužas gadījumos, kad nolieku kādu lietu loģiskā, acīmredzamā vietā, lai pēc laiciņa to lietotu, un pēc tam pāris dienas meklēju šo acīmredzamo vietu) atzīmēšu, ka darbnīcā tās praktiski nedarbojas. Kaut kā viss itin ātri atrodas.
Lai nodalītu darbnīcu no pārējās istabas, un arī nofiksētu darbnīcas galdu, kā arī rastu iespēju rokas stiepiena attālumā turēt biežāk lietotos darbarīkus, esmu darbnīcas stūri norobežojis ar aizslietni (koka rāmis, tukšumu aizpilda preskartons). Darbnīcā varu iekļūt caur šķirbu starp sienu un aizslietni (nav dikti šauri, bet nu, jāiet sāniski). Tāda forša, omulīga darbnīciņa.
Problēma slēpjas apstāklī, ka arī kaķītim tā liekas forša un omulīga. Tā nu es tur mierīgi strādāju, piepeši - ienāk kaķītis. Uzlec uz instrumentu kastes, kaut kas nobirst zemē. Pārlec uz akordeonam līdzīgā priekšmeta (nepabeigts projekts), un sagāžas aiz tā novietotie dēlīši. Uzlec uz galda, un sākas vispārējs ārprāts, kaut kas krīt zemē, kaut kas ripo pa galdu, es sāku lamāties, un kaķītis krietni neveiklāk, kā tik graciozam dzīvniekam pienāktos (un aizķerot krietni vairāk priekšmetu), ielec plauktā. Lopiņš tup tajā plauktā, paslēpies aiz urbjmašīnas, un lūr uz mani. Ja mēģinu viņu no turienes izvilkt, tieku pie pāris skrāpējumiem un kodumiem. Turklāt pēc šīs man visai sāpīgās procedūras kaķītis istabā izvicina asti, un tad, aizmirsis manas pārestības, nāk atpakaļ uz darbnīcu un aprakstīto procesu atkārto.
Man beidzot (kārtējo un pēdējo reizi) vienreiz pietika. Purpinādams dažādus teicienus, analoģiskus "pagaidi tikai" un "redzēsim, kā tu te līdīsi", ķēros pie ellišķīga plāna īstenošanas. Kādā no iepriekšējām reizēm, kad man bija vienreiz pieticis, biju jau nopircis eņģes. Biju pat piemeklējis piemērotu kokmateriāla gabalu, kas pēc izmēriem lieliski der starpā starp aizslietni un sienu. Šim dēlim biju pat nozāģējis to stūri, kurš citādāk atdurtos pret grīdas apmali. Biju gatavs uzstādīt darbnīcai durvis.
Urbu, skrūvēju, ik pa brīdim palūrēdams uz kaķi. Šī, ievērojusi manu rosību darbnīcas robežas apkaimē, bija notupusies uz mana darbnīcas ķeblīša, viņas skatienā bija manāmas bažas par nākotni. Uztvēru to kā savas neizbēgamās uzvaras priekšvēstnesi, un sāku skrūvēt eņģes divtik sparīgi. Šad un tad veltīju ļaunu smīnu kaķim, un nopurpināju, piemēram, "redzēsim, kā tu te līdīsi un visu sagāzīsi", vai arī "apskaties, apskaties, kā te viss izskatās, tik drīz vairs te netiksi", vai ko tamlīdzīgu. Drīz vien durvis bija gatavas. Vērās ciet itin labi. Vienīgais - tās neturējās ciet. Starp durvīm un sienu palika kādi divi centimetri brīvas telpas, līdz ar to tās bija gaužām viegli atveramas. Bet nu nekas, man tomēr beidzot bija durvis!
Iegāju darbnīcā. Ar laipnu smaidu uz lūpām pacēlu kaķīti no krēsla, evakuēju no darbnīcas, un no iekšpuses aizvēru durvis. Uzvara!
Paskatījos pāri durvju augšmalai. Kaķis, manāmi apmulsis, skatījās pretī. Pienāca pie durvīm, paskrāpējās pie tām, un tad sāka stumt ķepu šķirbā starp durvīm un sienu, tā mēģinot tās pavilkt vaļā. Neko darīt, man nācās tās turēt ciet. Nolēmu, ka tas nekam neder, un meklēju alternatīvu risinājumu. To atradu - reizēm alternatīvs risinājums izskatās pēc ķīļa formas koka klucīša. To es ieķīlēju starp durvīm un sienu, un ar prieku noskatījos, ka kaķīša pūles izrādījās veltīgas. Tīksmīgi nodomāju, ka kārtējo reizi vīrietis triumfējis pār mazu, pūkainu dzīvnieciņu, un apsēdos uz ķeblīša, lai izdomātu kādu elegantāku risinājumu durvju aizslēgšanas problēmai. Man bija iegādāts krampītis, tikai nelaime tāda, ka tas ir pārāk maziņš, lai pie durvīm piestiprināts, aizsniegtos līdz sienai. Būtu pie sienas kāds koka klucītis jāpieskrūvē, un tad tas derētu.
Tā domādams, pamanīju, ka kaķītis sācis skrāpēties citur - pie viena no skapjiem, kurš veido vienu no manas darbnīcas sienām. Nekas neparasts, kaķītim vispār patīk skrāpēt dažādas virsmas - lopiņam pieklibo stereometrija, un tas, acīmredzot, ikkatru virsmu vai sienas reģionu atšķirīgā krāsā uzskata par potenciālām durvīm. Nepievērsu tam uzmanību, līdz izdzirdēju, ka skrapstoņa tomēr nāk no mazliet cita skapja reģiona, nekā parasti. Kaut kā baigi zemu. Pieliecos zem galda, lai paskatītos aptuvenā skaņas virzienā.
Tieši laikā, lai novērotu, kā kaķītis pa šķirbu starp abiem to stūri veidojošajiem skapjiem ielien darbnīcā. Pārsteigts skatījos uz kaķi. Kaķis to izmantoja - lēciens uz instrumentu kastes (krītoši priekšmeti), lēciens uz galda (citi, taču tikpat krītoši priekšmeti), lēciens plauktā (nošūpojas urbjmašīna), un atkal esam jau ierastajā situācijā. No tās izeja ir tikai viena, un tā saistīta ar manas rokas nonākšanu kaķa zobos un/vai nagos... |
|
|