Neparedzēta reakcija - January 20th, 2014 [entries|archive|friends|userinfo]
kjiimikjis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

January 20th, 2014

Urrrr! (baloža izdotā skaņa) [Jan. 20th, 2014|12:33 am]
Tā.

Nolēmu šodien zāģēšanai un slīpēšanai mest mieru, un malkojot tēju, mierīgi apskatīties interneta ārēs, kas tad labs pasaulē notiek. Atvēru Tvnet. Tur - raksts ar virsrakstu "Sērskābā gudrona dīķis - bumba ar laika degli. Vai mēs aptveram draudus?". Baisi, bet vienlaikus interesanti, jo tomēr raksts neizbēgami solās būt ar ķīmisku ievirzi.

Lasu, lasu, līdz uzduros apgalvojumam, ka "...turklāt Inčukalna gudrons satur pat viegli gaistošos halogēnos ogļūdeņražus, kas noteiktās reakcijās var kļūt pat par nervus paralizējošo zarīna gāzi!"

Ja raksta autors redzētu manu sejas izteiksmi, kad lasīju šo teikumu, viņam nervi tiktu paralizēti bez visa zarīna.

Pirmkārt, "halogēnie ogļūdeņraži" ir neiedomājami tizls termins, kas eksistē tikai un vienīgi ar ķīmijas terminoloģiju pavirši pazīstamu cilvēku rakstu darbos. Iespējams, ka šāds termins radies nekvalitatīvas tulkošanas no angļu valodas rezultātā. Latviski tos tomēr sauc par halogēnogļūdeņražiem, vai ja nu dikti, dikti gribas to pateikt divos vārdos, var šos lamāt par halogēnaizvietotajiem ogļūdeņražiem vai halogenētajiem ogļūdeņražiem. Tas vēl tā.

"Nervus paralizējošs" arī ir tāds šaubīgs apzīmējums - paralīze tomēr attiecas uz muskuļu kontroles zaudēšanu, un nervi nu nebūs muskuļi. Jau atkal, šķiet, ka vainīgs švaks tulkojums. Zarīnu un viņa čomus mēdz dēvēt par "neuroparalytic agents", kas attiecas uz to darbības mehānismu. Šīs vielas aptur acetilholīnesterāzes darbību, kā rezultātā neirons, kuram jādod signāls muskuļa šķiedrai, nevar pārtraukt "dot pavēli" sarauties, jo acetilholīns - viela, kura šo signālu nodod no neirona muskuļa šķiedrai - netiek noārdīts, un tādēļ uzkrājas nenormālos daudzumos. Muskuļi, nepārtraukti saņemot signālu, ka jāsaraujas, protams, nav vairs apzināti kontrolējami. Kad šis liktenis piemeklē elpošanu nodrošinošos muskuļus, iestājas nāve. Tātad, zarīns & co, vienkāršojot, sačakarē nervus (tāpēc "neuro"), kā rezultātā muskuļi tiek paralizēti (tāpēc arī "paralytic"). Bet arī tas vēl tā.

Kas mani tiešām pārsteidza/sadusmoja/uzjautrināja/lika izjust citas emocijas, kuru kokteili vislabāk raksturo angliskā abreviatūra "WTF", bija tās "noteiktās reakcijas". Zarīna formula ir ārkārtīgi vienkārša, visvienkāršākā no visiem par ķīmiskajiem ieročiem pasludinātajiem acetilholīnesterāzes inhibitoriem. Jebkurš var iegūglēt un pārliecināties. Attiecīgi, tā sintēze arī nav nekas aplam sarežģīts (tāpēc arī kura katra teroristu organizācija vai ķertāka sekta var to gana viegli uzvārīt), un jebkurš ar ķīmijas zināšanām var to vismaz aptuveni soli pa solim iztēloties, un ja šādu zināšanu nav, internetā šo informāciju var uzrakt dažu minūšu laikā. Tad nu, teorētiski spriedelējumi par zarīna iegūšanas iespējām no tā nelaimīgā dīķa.

Tātad, jāizmanto halogēnogļūdeņraži. Tos ķīmijā var pielietot, lai kaut kādā savienojumā ievadītu ogļūdeņraža fragmentus. Ja paskatāmies uz zarīna formulu, tajā ir divi ogļūdeņraža fragmenti (ja neskatāmies, arī tad ir, tikai tad to nevar redzēt) - metilgrupa pie fosfora, un izopropilgrupa pie skābekļa.

Pedējo teorētiski varētu molekulā dabūt, izmantojot kādu 2-halogēnpropānu. Problēma tāda, ka lai to izdarītu, tam skābeklim, pie kura šamā piestiprināta, jābūt ar negatīvu lādiņu, kas iespējams tikai bāziskā vidē. Un šādā vidē tas fluora atoms, kurš arī ir atbildīgs par galasavienojuma toksiskumu, tur vis nepaliktu. Varētu jau it kā to fluora atomu tur iedabūt pēc šīs stadijas, tikai tas būs krietni sarežģītāk, nekā parastās zarīna sintēzes metodes, jo fluorējošie reaģenti, savukārt, nebūs īpaši saudzīgi pret to izopropoksi- grupu. Tā kā, šitais variants, visticamāk, atkrīt.

Un kā ar metilgrupu? Nu, pirmkārt, ierobežojums tāds, ka vienīgais halogēnogļūdeņradis, kas teorētiski derētu metilgrupas ievadīšanai, un vienlaikus varētu būt atrodams tajā gudrona dīķī, ir metiljodīds. Trakoti gaistošs, bet vismaz šķidrs tajā temperatūru diapazonā, ko gudrona dīķis varētu piedzīvot. Gan brommetāns, gan hlormetāns, ja tur vispār bijuši, jau sen būs devušies uz debesu valstību čakarēt kopā ozona slāni - šie savienojumi normālās temperatūrās ir gāzes, un pirmkārt, līdz ar to būtu problemātiski tās tajā gudronā dabūt iekšā, un ja nu tas izdotos, no vaļēja dīķa tās izgarotu cik ātri vien iespējams.

Nu, labi, ņemam to pašu metiljodīdu, un domājam, kā lai no šamā zarīnu uzvāra. Principā, stipri agrīnā zarīna sintēzes stadijā to arī izmanto, ja reiz nav pieejams piemērots fosfora savienojums, kurā jau būtu metilgrupa. Taču - pēc jebkuras no internetā atrodamajām tamlīdzīgajām shēmām tā būtu pirmā stadija. Kā likums, pirmajā stadijā, neatkarīgi no tā, ko cilvēks apņēmies sintezēt, jāpagatavo pēc iespējas lielāks daudzums vielas, jo tikpat kā neviena reakcija nenorit ar 100% iznākumu, turklāt ir vēl tīri mehāniski zudumi (kaut kas izlīst, kaut kas paliek uz trauka sienām, kaut kas iztvaiko, kaut ko laborants nosper un aiznes parādīt draugiem, utml). Un tad nu kļūst jautājums par to, cik tad tā metiljodīda tajā dīķī varētu būt. Es minētu, ka ne visai, jo tomēr tā ir gaistoša viela, turklāt ne visai labi panes ūdens klātbūtni - un ūdens tur noteikti bišku ir, jo jumtu pāri gudrona dīķim vēl neviens nav uzcēlis, un lietussargus arī fotogrāfijās neesmu manījis. Lielākā daļa tajā dīķī tomēr noteikti ir vielas, kas nav metiljodīds - līdz ar to, šo vienu konkrēto savienojumu, ja tas tur patiešām ir, no tās zampas būtu neiedomājami grūti dabūt ārā. Arī es darbā lielāko daļu laika pavadu nevis veicot dažādas reakcijas, bet gan lamājoties uz dažādiem vielu maisījumiem, no kuriem man vajadzīgo savienojumu izdabūt ārā brīžiem liekas neiespējami. Un tie ir dažādām laboratorijas procedūrām krietni piemērotāki vielu maisījumi, nekā sērskābais gudrons.

Līdz ar to, varu izteikt savu viedokli par mani aizkaitinājušo apgalvojumu - jā, teorētiski jau eksistē tādas "noteiktas reakcijas", ar kuru palīdzību var dabūt zarīnu no halogēnogļūdeņražiem - bet, pirmkārt, tie halogēnogļūdeņraži tur būtu mazākā problēma, un otrkārt, runājot par konkrētajiem gudrona dīķiem, šim apgalvojumam nav nekāda sakara ar realitāti, jo pat ja tur arī būtu viens konkrētais vajadzīgais ogļūdeņradis, to būtu tikpat kā neiespējami no šī dīķa iegūt, līdz ar to, nav pamata uztraukties, ka tūlīt, tūlīt gar dīķi sāks klaiņot dīvaini cilvēciņi ar kanniņām un krūzītēm, kas kāro kādu bišķīti zarīna pagatavot.
link7 comments|post comment

navigation
[ viewing | January 20th, 2014 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]