Pie "Galerijas Centrs" ieejas 2 krievenes prasīja vienam onkulim, kur šeit kaut kur ir "supermārkets"? :D

Pēdējais raidījums, kas laikam arī ir pēdējais (un tādas blakusparādības kā mājāsejošās sirsnīgi labās tantes), necerēti briesmīgi sagruzīja. Jebkurā citā raidījumā taču varēja būt dziesmas, kas man asociējas ar manu pirmsskolas vecumu un jebkurā citā dienā tantes varēja nākt un jautāt, kā jūtos, kā strādājas un smaidīt tik ļooooooti sirsnīgi un jebkurā citā dienā censties izpalīdzēt. Tiešām līdz vēmienam riebīgas sagadīšanās. Taču varēju nogulēt šo dienu vai atteikties no raidījuma. Kaka.
Nē, Juri nekad neraud, kur nu.

Man ļoti vajag parunāt ar iedomu draugu.

Un čurāt (raudi vien, mazāk būs jāčurā, kādreiz teica mana mamma :D ).

Tepat blakus ir radioteātris. Bieži sanāk pārrēkties, klausoties, kas tur notiek, īpaši, ja viss tiek atkārtots n-tās reizes, jaukts vietām, un pie montāžas sēž puskurls vecītis (kā liekas). Nav garlaicīgi :D

*
Uz e-pastu pienāk kaut kādas aptaujas, aiz neko darīt aizpildīju, un pirmo reizi ieraudzīju vecuma iedalījumu tādās grupās:
"Kurai vecuma grupai Jūs piederat?
Viena atbilde
_līdz 18 gadiem
_18-30
_31 un vairāk"
Izvēlējos "viskrutāko" grupu.

*
Nē- laikam tomēr pelēkas. Nesanāk tik ilgi pētīt.

Mans jaunais iedomu draudziņš atkal ir klāt (patīk viņa vēlme paciemoties, tieši tad, kad man (tātad viņam) to visvairāk gribas). HAU SVĪT! Japasēž un jāpabazarē.
Moš viņš dzer to tēju, kur 12 laksti kopā? Ja es dzeru, tādad viņš arī. Viņam vispār laikam patīk viss, kas man. Atkal svīt. Viņš stāv durvīs un gaida.
(Bet šoreiz viņa acīs ir KAUT KAS).

^_^ <--- es trenējos.

*
Iedomu draudziņš mani sagruzīja un uzdzina miegu. Te īss konspekts (man viņa vāvuļošanā bija jāklausās daudz ilgāk) --->


-Zini, es sāku tevī iemīlēties.
-Nekad nevienam to nesaki. Nesaki to, ka esi iemīlējusies vai sāc iemīlēties.
-???
- Kad otrs pats to jau zinās un jutīs, tad tu to varēsi viņam teikt , bet tad jau vairs vārdiem nebūs jēgas. Vārdi degradē komunikāciju. Jūs abi jutīsiet un būsiet atbildes viens otram. Nebūs vilšanās, sāpju un nesaprašanās.
Pustumsā iedomu tēls lēnām gāja caur istabu, reizē pētot sakrauto grāmatu muguriņas. Kājās viņam bija kedas, pārvietojās klusi. Nedaudz samulsu no atbildes, viņš to juta, un, viegli smīnēdams, dzirdami izpūta gaisu pa degunu, nāsis ieplētās. Tad skatījās manī. Šodien viņam bija siltas, dziļas un glāstošas acis (varbūt tās man izskatījās tādas tikai tāpēc, ka nedaudz mīlu viņu).
-Tā būs nebeidzama saikne, jums nevajadzēs vārdus... Atceries VIŅU- tu taču joprojām, pat sēžot šeit, nekļūdīgi spēj pateikt, ko viņš dara un ko domā, kā jūtas. Un, kad satiec, tad lasi kā grāmatu. Nejautājot, nerunājot, bet vienkārši klusējot un JŪTOT...
-Jā, zināju, ka viņš man piezvanīs- es teicu, - Un tai mirklī, kad par to iedomājos, kabatā zvanīja telefons un tas bija viņš, kaut gan nebija zvanījis kādu pusgadu.
-Nu re, tu pat zināji, kad viņš piezvanīs-, iedomu tēls it kā nesvarīgi izmeta, šķirstot kādu grāmatu, un viņam starp uzacīm atkal bija tās rievas. Viņš aizcirta grāmatu, un strauji pacēlis galvu un skatu uz mani, bēra kā pupas:
-Vienmēr klusē, nekad neko nesaki. Pat, ja deg pašā mēles galā. Skaties, vēro no malas, IZPROTI, krāj sevī dziļi iekšā, un sakrāto no jauna centies izprast. Tev būs liela enerģija; iekšējs spēks ar kuru gāzt kalnus. Tu būsi cilvēks- mugurkauls, pie kura turas citi, nevis, kurš velkas kā lupata pārējiem līdz. Būsi pati sev centrs, pati sev pasaule. Tu tagad esi vāja, tev varbūt grūti noticēt, bet atceries sevi 14 gadu vecumā. Tevī no jauna ieplūdīs šis spēks. Baterija tagad ir tukša, bet tā uzlādēsies, un tam noderēs smiekli, naids, asaras, mīlestība- jebkas, kas liek sirdij svilt- tev tas viss jāpatur dziļi, dziļi sevī iekšā un jāpārvērš „enerģijas lodē” (viņš pasmīnēja). Tā atrodas šeit (un iedūra 2 pirkstus man tieši centrā zem ribām). Tu dosi spēku citiem.
Viņš lēnām nolaida roku.
-Arī tas ir iemesls, kāpēc tev nevajadzētu tiekt, ka mani mīli. Vēl vairāk- ka SĀC iemīlēties. Pat vienatnē tu to nedrīksti izteikt. Domās jā, bet skaļi ne. Tad vārdi zaudē spēku. Dod kaut ar lineālu sev pa pirkstiem bez žēlastības, kad to gribas teikt. Tas gan neattiecas uz ģimeni, kaut gan Tu jau nekad mūžā pat vienu vienīgu reizi ne vecākiem, ne saviem brāļiem neesi teikusi, ka viņus mīli. Pat ne vienu pašu reizi.
Tik pārmetošais skatiens caur pieri lika nodrebēt manām rokām, un prātā iešavās zibenīga doma- „bet, ja nu NEKAD vairs?”. Kļuva auksti. Varbūt pārāk pūš no loga, vai neesmu iedzērusi „medicīnu”. Tablešu laiks! (Tagad pustumšas, balti polsterētas istabas dzelzs durvīs vajadzētu pavērties horizontālam lodziņam, kurā parādītos dzelzs paplāte, desmaize, krūze un kastīte ar dažādām tabletēm).
Iedomu tēls pasmīnēja par manu aizklīšanu citur.
-Es arī neesmu teicis ne vārda. Tu vienkārši jūti mani. Ķer vilni (viņš atkal pasmīnēja). Tev vajag izgulēties, tu nespēj mani uzklausīt.

Bezvārdu grāmatas.
Bezvārdu avīzes, bezvārdu radio un sajūtu televizors. Pasaules spēks.

Sērās par pazaudētu (atpakaļ nedabūtu) "Welle: Erdball" disku, dabūju viņus klausīties jūtubā. Jau gadiem neapnīk. Ček it aut! --->
http://www.youtube.com/watch?v=CFCL_yHmSjk - Lass uns ein Computer sein
http://www.youtube.com/watch?v=lOsH2vbZGdc&feature=related - Wir wollen keine Menschen sein
http://www.youtube.com/watch?v=HbRfWmV33EQ&feature=related - Deine Augen
Tā jau te varētu sakrāmēt daudz gabalus. Vienīgi Kraftwerka kalkulatora pārtaisījumu neatrodu (varbūt tas bija "And One"am?).

Tas bija pirms 6 stundām, un man vajadzēja pasēdēt „Istabā” pie stipras tējas, lai atgrieztos reālajā pasaulē, jo sen neviens pie manis nebija nācis.
Jau vilku zābīšus, lai ietu lejā uz veikalu pēc paikas, kad pacēlu acis uz virtuves logu, un tur VIŅŠ ne no šā ne no tā sēdēja. Viņš runāja daudz ilgāk (un ne tikai runāja, bet izdvesa ilgas dažādu frekvenču skaņas, kas mainījās, arī tikai caururbjoši skatījās (viņam bija melnas, izteiksmīgas, bet reizē neglītas acis), ļaujot visam norisināties manā galvā), bet tas ir viss, ko atceros -->

-Tu neaiziesi... Tu tiktiešām neesi tā, kas tā vienkārši varētu aiziet. Tici man.
Viņa gludās rokas spelejās ar sērkociņkastīti, slaikie pirksti lēnām aptaustīja katru tās malu.
-Redzi, šai kastītei nav tikai viena vai divas skaldnes, bet gan 6. Un tas ir tikai no ārpuses... Ja paver vaļā, tad uzreiz aina (un forma) ir pavisam cita. Var jau vandīties pa divām skaldnēm, bet tai pašā laikā neredzēt pārējās 4 jau ir liela muļķība. Tu varbūt mazāk skraidīsi pa šo, bet tev vēl būs visas pārējās skaldnes. Arī tās, kas šobrīd tavam skatam apslēptas.
Apakšdelma pilnīgie muskuļi kustējās, un viņš kaut ko domāja, bet ne jau vairs par kastīti. Pēc gludajiem vaigiem spriežot, viņam nevarēja būt vairāk par 20. Balss bija dziļa un skanīga:
-Heh... Cik jocīgi ir atskatīties uz savu dzīvi un apjēgt, ka bijis tik daudz lietu, ko patiesībā esi darījis pēdējo (varbūt vienlaicīgi arī pirmo) reizi mūžā, tajā brīdī pat neiedomājoties par domu, ka tā reize varētu būt pati, pati pēdējā, vai ne? ...Tāpat ar cilvēkiem, kurus satiec, kurus lēnām iepazīsti, kurus iemīli.
Viņš sēdēja uz palodzes un šūpoja sakrustotās kājas, cietais džinsu audums ceļu locītavās klakšķēja kā pulkstens, skaitot sirdspukstus –„tik-tak, tik-tak”. Cigarete viņa pirkstos bija nodegusi pavisam šķība, un man tik ļoti sagribējās ievilkt kaut vienu dziļu, dziļu resna zemeņu cigāra dūmu.
-Tu vienmēr domā, ka būs nākamās reizes, nākamie cilvēki, nākamās lietas, kas tev piederēs, bet tas jau neesi tu, kas nosaka savu dzīvi.
Sīkās pārsliņas pa atvērto logu līda viņam matos, sakrita zem acīm, bet viņš to nejuta. Varbūt arī juta, bet ļāva darīt tām to, kas patīk. Samiegtām acīm noskatījies pakaļ pa ielu aizejošam ņirdzošam jauniešu bariņam, viņš turpināja:
-Nav vērts krāt un plānot, cerēt un dusmoties, ka nav tā, kā gribētos. Nekas nav tavs. Tev tikai ļauts TAJĀ piedalīties. Tev var piederēt varbūt vienīgi mirklis. Dzīve ir TAGAD.
Viņš pievēra savas acis vēl ciešāk, lēnām purināja galvu un čukstēja katru reizi arvien klusāk:
-Baudi mirkli, baudi tieši šo vienu pašu mirkli, meitēn... Baudi mirkli...
Tad viņš nolieca galvu un ilgi ar pirkstiem knibināja pelnus no biksēm, kas tur bija sakrituši, viņam žestikulējot ar rokām; kodīja lūpas, un divas rievas parādījās starp biezajām uzacīm. Tad viņš kādu brīdi vērās pa logu augšup kaut kur, mazs vējiņš cilāja viņa matus, un profilā varēja redzēt skaisti būvēto degunu. Joprojām skanēja „tik-tak, tik-tak”. Tad klusi soļi, durvju troksnis, viegla vēsma noglaudās gar sānu.
Šis mirklis ir mans.

Lejā staigāja ļaudis, un uz palodzes gulēja sērkociņkastīte.
Ņemt? Neņemt?

Nupat uz gājēju pārejas man uzelpoja svešs cilvēks. Cik šitas aukstais mūru ciems ir tālu novedis cilvēkus, ka kaut kas tāds ir ārkārtējs un pretīgs gadījums. In ze USA es jau trīcošām rokām zvanītu advokātam un rakstītu papīrus. Laukos toties būtu po, ja pie siena vākšanas kas tāds atgadītos.

Viss. Eju piemājas suņu kakinātavā celt kaut ko no sniega. Uzcelšu Frediju.

Bračkam domās teicu, ka pietiek jau tikai ar pieskārienu (par touchpad'u). Viņš to uzķēra, bet pa savam un tad panesās aptuveni:
-Nesaki paldies man, saki paldies Pateicības dienas kūciņām.
-Ko?
-Nesaki paldies man, saki paldies Pateicības dienas kūciņām.
-Ko?
-Nesaki paldies man, saki paldies Pateicības dienas kūciņām.
-Ko?
-Aāāāāāāi, neko.

Un tad panesās divdomība, ka džekam touchpads sakarsis.

*
"Draugos" ilgi jo ilgi varētu blenzt uz to olu šoseju, kur cālis izlien katrreiz citā vietā. Jēzus klēpī.

Gāju cauri Statoilam un tur pēkšņi bļāviens pa visu laukumu :"Bļāģ!!! Es ielēju dīzelī benzīnu!!!! Fāāāk! Ko lai tagad dara?!!".

Raidījumā par "Rīgas Satiksmes" konduktoriem teica, ka vienai tantei mūžā bijis liels pārdzīvojums- viņa noglaudīja delfīnu. Varbūt delfīna kungs ar savu gludo purniņu viņai izdarīja labi. Un konduktore Taņa (uzvārds bija jocīgs, bet to tāpat izgrieza ārā) salabošot zobus. Veiksmi.

Viņas ir divas- Helēna ir poļu Bjorka, bet Maija ir Bjorka no kaut kādas valsts uz K burta.
Uz biļetēm Bjorkas personas nosaukumam nav vajadzīgā umlauta- tā būs Helēna vai Maija?

*
Kaķi!!!!! Muahahahaha :D :D :D ;D

Marta Pujāta stāsts, lasīts ar miegainu galvu, čomiņš, kurš 2 kabinetus tālāk jau gandrīz stundu gaida, kad nākšu dzert tēju, un mana vājprātīgā akadēmiskās zīmēšanas pasniedzēja pēcpusdienā. Ak jā- mazajam bračkam dzimšnas diena.
Ja vien ir otrdiena.

Pirms 10 gadiem Juris Hiršs televīzijā stāstīja par kādu grāmatu (nežinau, zinātnisko fantastiku cenšos nelasīt), kur cilvēkiem bij nezin kā zināms, ka līdz ar saules lēktu iestāsies pasaules gals. Visi dzer, demolē, uzdzīvo, laupa, bet vienā dzīvoklī mierīgi guļ vīrs un sieva; vīrs iemiegot dzird, ka vannasistabā pil krāns, pieceļas, aizgriež to un iet atpakaļ gulēt. Un tā viņi noguļ līdz rītam...
Moš visam tā vienkārši uzmest Nikolaju? It vud bī faņī :D

*
Uzdzīvoklis.

Arheoloģijā bija NONSTOPĀ visu dienu (ne jau tikai 8 h) jāplanē laukumi un, lai to elles darbu padarītu interesantāku un, lai kāds varētu kaut 5 min atpūsties, zemē tika iebakstīti pašu gredzeni, ļoti sarūsējušas naglas (lai varētu sajaukt ar aplauztām rotadatām) un citi štrunti. Tad varēja ieraktajam uzdurties un saukt izrakumu vadītāju, lai paskatās, kāds bronzas spirālgredzens 9.-13. gs pat bez patinas! Vai neolīta dzintara piekariņš vai akmens figūra. Vai arī kāds atrada vēlās dzelzs zirga zobus, par tiem neko neteica un, kad sagribējās atpūsties, it kā atrada un, kamēr krāpšana noskaidrojās, bija jau 2 minūtes pagājušas. Sūdīgāk bija, ja paša ielikto personīgo gredzenu tā arī neizdevās otrreiz atrast un tas līdz ar brīvajām zemēm tika iegrūsts Daugavā.

Liekas, ka kāds ar mani mēģina izspēlēt līdzīgu joku.

Kāpēc tieši šodien, kad visvairāk gribas iet uz darbu pačiņīties, nevaru iziet no mājas?!
Moš ar kāds labums- novilkšu Renoisu vai ceturto Rīzanu.

Varbūt.

*
http://www.youtube.com/watch?v=ARH596v4drk o_O

*
Šodien PAT NOĶĒRU krītošu pudeli, lai apakšējā tante neceļ brēku.

Un izmazgāju guļamo lācīti. Žēl bij skatīties, kā viņš nevarīgi pazūd zem ūdens, ķepiņas vēl ārā un visādi plunčājas. Galva atkārusies, viss ļengans. Tagad nosusināts guļ uz radiatora ar nožēlojami saķepušu spalvu, sakritušiem locekļiem un žēlu skatu. Briesmīga ir arī doma, ka vesela nakts būs jāpavada bez lācīša (ja, protams, čalis nesaņemsies un neizžūs).

*
"Visvairāk b atbilžu – tu esi īsts atradums. Varbūt ir īstais brīdis atgādināt draugiem, ka esi sertificēts vislabākais draugs uz zemeslodes." - HAH... Draugu atradums.

Šodien mani orāli apmierināja:
1)Ērika frīkainais ōpis pa telefonu (wtf? Zvanīja pilnīgā nesakarā un no tā pamodos);
2)Aras no Lietuvas (visiškai nesuprantu, kodel jis man skambina);
3)muterīte (kōling);
4)divas pensionāres pieturā- trolejbuss tik ilgi nenāca, ka bija jāiesaistās ņirdzīgās sarunās par dārgo pienu, apkures cenām un visām citām pensionāru tēmām;
5)protams, priekšnieks, un bez galvas sapišanas viņš neiztika.

Diena vēl nav galā.

*
Pensionāri (ar retiem izņēmumiem) nomirst mājās.
Citreiz Mazajā Ģildē.

Kā, pie velna, var durvis restaurēt ar FLEKSI?! Redzēju smukas eklektikas ārdurvis, kurām pāri vēsā mierā kāds ir nolaidis ar fleksi. Visi stūrīši, proili un ailes izbagarētas, pilastram rievas un kapitelis pilnībā "nonesti"... Visur piededzināts. Pārvērstas tīrā malkā! Kaut gan bijušas ļoti labā stāvoklī un nebūtu pat jāprotezē. Pat pie Līdakas tupākie slāvu purneļi vairāk sajēdza no restaurācijas... Stāvēju un šokējos.

*
Gribētos parakāties pa 2gadīga bērna galvu un paskatīties, KĀ viņam rubījamais rubis lēnām iet, iet, iet, iet, tad kaut kur ieskatās, pamēģina pielekt- neder, iet, iet tālāk un pielec KAUT KUR. Ja man kādreiz būs bērns, nosaukšu viņu par Lol, Rlfmao vai Joku :D (Protams, ka diršu).

*
Balerīnas kakā, Jēzus kakāja (laikam vēl šobaltdien kakā), Madonna arī kakā. Un priekšnieks arī... Un Raimonds Pauls! :o

*
Nespēju iebraukt īmõ subkultūrā. Pamanīju, ka tas nedaudz nomoka, jo ikdienā viņi ir visur, bet nezinu, KAS tie tādi. Hellou from Maars.

Nevaru atrast Gogoļa "Bērnību". Kad 6. klasē lasīju, likās baigi drūmais gabals. Diez, kāds tas būtu tagad.

Pirms gadiem 4, 5 man bija kaut kāda megafiška, kā dabūt muzona gabalu, lai tas atbilst 2/3, 3/5 (vesels murgs jau par to, KAS ir tās 2/3)utt.; tad vēl bij kaut kas, kā muzooona gabalu vizuāli precīzi uz milimetru papīra ar malu attiecībām 2/3 (ideālā variantā, citos 3/5, 1/6 utt) uzzīmēt gan 3D, gan 2D. Tad vēl visādi grafiki, kuri tika zīmēti pa slāņiem jeb patterniem, skaļuma līmeņa tabulas katram utt. Bļā, kā es ar to agrāk ņēmos (galvenais, ka jēga ta nevienam no tā nekāda, bet jā- treniņš tas bija baaaaaigi labais). Baigi ņēmos un analizēju, ķidāju, pārbūvēju. Tagad laikam nebūtu tāda uzņēmība. Tagad vienkārši atver kaut kādu Fruitiju un čiņī augšā. Njā- lai gan Fruitijs man bija arī tajā laikā.
Jāiet gulēt.

1)ATGRIEŽAS ZOSIS! :)
2)Swamp Koks vēl pastāv un Agris vēl dzīvs un smaidīgs!
3)Arī Knābis ir atpakaļ (diez, pa kuru laiku?)!

(Es jau nāku)

*
Ja emocijas traucē, tās ir jāatmet!!!