Bija narkozes miedziņa sapnīši un tad ēdu zobupastu no slimnīcas halāta.

*
Katrs kubikmetrs pirmklasīga betona ir nagla vispasaules imperiālisma zārkā!

Kad esmu slimnīcā, man bail aizmigt, jo liekas, ka tumsā no gultas apakšas izlīdīs Fredijs Merkurijs, atvērs korķīti tai trubai, kas man vēnā, un sapūtīs tur iekšā gaisu!! Vells viņ zin, vai tā nevar atgadīties..

Tā truba vēnā, pa kuru galoniem visādus draņķus laiž iekšā, šovakar normālu gabalu izbīdījās ārā. Bija bail, ka neizkrīt, un satinu ar makgaivereni. Skats pa rubli. Redzēs, ko rīt slimnīcā māsiņas teiks.

Un brīnos par vienu bābu palātā. Viņai 49 gadi un nevar nosēdēt mierā. Tad viņai vajag televizoru, tad vārīties, tad rādīt sava kaķa bildes un līst citiem dvēselē. Bļeģ. Es gribu mieru un klusumu vienatnē baltās sienās un dzelzs gultā. Ideaļņix, kā bračka saka. Nesaprotu tādus cilvēkus kā viņa, kuri nevar, negrib un nemāk ar sevi palikt vienatnē, kuriem nepatīk klusums. Skaļie cilvēki.
Stāv pie gultas, blenž ar savām lielajām (nē, drīzāk vājprātā ieplestajām), tumši dzeltenajām acīm un leijerē vienā laidā.

Es ēdu slimnīcas paiku...
Droši varu teikt, ka Viļņā sēžot sutkas, deva nesalīdzināmi labāk ēst. Varbūt tāpēc, ka mazāk, likās daudz garšīgāk.

"Izkrāsot šo pasauli, krāsas nezinot."

*
Plāns ir novilkt līdz 4:06 naktī un tikai tad saukt ātros. Sāp zobi no 30 stundu košanas lācītī.

Sarkanā Krusta slimnīcas rentgenu attīstīšanas telpas logs.
Foto- Raitis Jānums

Welle: Erdball (visticamāk- pēc skaņas)- Mandala
http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=120698&ext=WMA

*
Gribu slimnīcā.

*
Tūlīt būs pus5. Jāiet taču gulēt. Mmmhm.

Man ir paranoja. Liekas, ka mani čakarē, kaut gan laikam nečakarē. Varbūt tā ir piesardzība. Man gan liekas, ka TAS ir pārkāpis piesardzības robežas un iekāpis paranojā.

*
Ko priekšējais zābaks teica pakaļējam zābakam..
Abi ir zābaki, un es varu tikai klanīt galvu kā piemidzis pensionārs sabiedriskajā transportā. Miegs nāk, un ir baigais po.

*
Neizglābu kāmīti. Vajadzēja paņemt lāpstu un aiznest pūcei, kurai savukārt vajadzeja atrakt bērnus. Un tur vēl bija ekskavators un smiltis. Bet es nepaņēmu lāpstu, izvēlējos paturēt pasi. Un tā nomira kāmītis un pūces bērni.

*
Ā. Es biju kāmītis.

Apsēdos Esplanādē, sagribējās ēst, atcerējos, ka man somā snikeriņč. Tikko kā izvilku un attaisīju, klāt zvirbulis pie paša pleca un skaļi, ķērcoši čiepstēja. Salaidās viņa pārējie draugi uz manu snikerīti un ņēmās knābāt un bradāties. Gāju uz veikalu pēc maizes, lai pienācīgi varētu pacienāt bezkaunīgos mazos draugus. Negribu iedomāties, kā viņi krūmiņos lipīgiem knābīšiem vemj supersaldo snikerīti ar maizītēm ārā. Baloži arī ēda maizi. Viņi vispār debīli uzvedās. Nesaprotu, kāda jēga baložu džekam no tās bošanās, urrināšanas un griešanās, ja bābas sakoļīšana viņiem tāpat balstās uz nemitīgu līdzivazāšanos, uzbāšanos un viņas nogurdināšanu. Un tur vēl bija bērns, kurš izskatījās kā speisinvāderis. Viņam bija rozā cepure kā ķivere un riktīgi zombējošas acis. Un bija plakans balodis uz ceļa. Sāka līt, un smaržoja pēc zemes. Nebūtu somā dokumenti, staigātu lietū.

Naktīs Skaipā daudzi salien, bet šonakt ne.

Pēdējoreiz pie friziera biju 1995. gada vasarā, kad man nogrieza čolku, un tā bija otrā reize mūžā. Pirmo neatceros, bet zinu, ka bija jābūt vēl vienai pirms otrās. 13 gadi bez friziera. Citi skrien katru 2. mēnesi. Bet tas jau tāpat kā gulta- cilvēkam patiesībā it nemaz nav vajadzīgs.

..Jo mūsu galerta dirsa nu ir uz pannas.

Turgeņeva "Mednieka piezīmes" izlidoja no vākiem, un kaimiņiene naktī skaļi izvācas. Liekas, ka kāds tieši tagad ir nomiris. Rīt vairs nebūs (vai nu nebūs nomiris, vai arī viņa paša nebūs).

(Lasīt gultā nav stilīgi).

Ja ir gabals, kuru klausoties liekas, ka vairāk vispār neko nevajag, pasaule ir laba un mīlu katru murmuli un viss ir TIK... TIIIIIK... Ai. Tad tā saucas komercija?
(Nē, vitamīnu jau kādu gadu nelietoju).
Teorētiski jāiet gulēt, bet ja šobrīd jāmīl pasaule un dzīve tik ĻOTI, tad nav viegli piespiesties. Tagad jāgāž kalni.

Vai arī pirmssavagala sindroms.

*
Dokumentā "Veļasmašīnas" man glabājas viss -visādas adreses, teksti, kas ienākuši galvā, linki uz visādiem štruntiem, idejas, plāni. Ja kāds tiktu manā kompītī, negribētu, lai viņš ķertos pie "Veļasmašīnām".

*
Čurāt un attīstīties.

Atklāju, ka Front 242 disks aizdots jau tik tālu, ka tagad tam varu skatīties cauri. Atkal jūtub iz helpful, tik žēl, ka tur nav Ģeogrāfijas.

http://www.youtube.com/watch?v=B5-yPUQXZqg - Kampfbereit

Šodien protams (par spīti vakardienas nostājai) piecēlos, ārstējos, paraktīju līgumus un zīmēju. Tantes man darbā prasīja, vai manējie ir autorraidījumi (par tādiem maksā vairāk), es teicu, ka tiešām nezinu un tas man nekad nebija ienācis prātā. Tantēm uzreiz TĀĀĀDI ģīmji ar izbrīnu, nicinājumu un visiem citiem sūdiem iekšā. Kā varot strādāt, ja nezin, cik par to saņem un vai par to vispār kaut ko saņem. Viņas ar tādu cītīgo savam priekam strādājošu jaunatni vairs negribēja runāt. MUAHAHAHA. Kā režīms samaitājis no skata labus cilvēkus. Haha :D
Stāvot pieturā, skatlogā sevi sajaucu ar kaut kādu tanti un acumirklī nodomāju:" Čo za fak??! Kas man ar matiem?!" :D

*
Nezinu, vai man un apkārtējiem būtu vieglāk/ grūtāk dzīvot, ja es nebūtu egoiste. Viena bāba klupa krāgā, kā es tā varu dzīvot un, pašai neapzinoties, citiem darīt pāri. Nezinu, man tas īpaši netraucē. Ja viņai traucē, lai tin makšķeres.

*
Bļēēēē, bračkas, ko es bez jums.

*
Atradu vienu galu- iespraudu. Atradu otru galu- iespraudu. Kompis barojas.

Viss. Mani spēki nu reiz ir galā. Rīt kein ārstēties machen, nicht parakstīt līgumus, nicht zīmēt un vispār kein ārā no gultas kāpten. Amen. Kaputt.
Es šodien par daudz izsakos. Laikam tāpēc, ka iedomu draugs ir tālu prom.


Lūk, šitik dzīvīgi.
Foto- Raitis Jānums

Rimītī viens darbinieks stāvēja un kaut ko knibinājās (patiešām tikai knibinājās) gar precēm, caur pieri lūrēja apkārt uz bābām un klakšķināja ar mēli. Dročītājs kaut kāds. Stāvēju pie augļiem un rēcu bez elpas :D

*
Šodienas savstarpēji dažādie 3, bez kuriem nē -->
.Hocico- Forgotten Tears tieši Suicide Commando remikss (Ir nelabas aizdomas, ka pirms Memorias Atras (ātrās atmiņas :D) un pēc 2005.g. albuma jābūt bēl kaut kam)
.C- Drone Defect- The Phoenix Complex (Equil. rmx)
.And One- Mandala (! ! !)

Šodien otrdiena (kas priecē).

*
"Pie bagātās kundzes" galvenā tēma ir parastās (prastās) tautas himna. Tāda nožēlojama.

*
Sapņu bāze.

-Nē, vecīt, es nevaru ņemt Tevi līdz. Tu toč nevari rādīties uz ielas. Viena tante teica, ka Tu nemaz neesi īsts. Kad atgriezīšos, uzcepšu gaļu, un tad varēsim runāt, par ko vien gribēsi (pareizāk- Tu runāsi, par ko es gribēšu). Tikmēr vari paskatīties uz garāmbraucošajiem vilcieniem un skaitīt, cik no tiem ir jaunie. Okēj? Nu nesmilksti- drīz būšu atpakaļ.
Tā es atstāju savu iedomu draugu aiz dzīvokļa durvīm un kāpu lejā. Kāpņutelpa par prieku manai ožai bija izberzta ar terpentīnu.
Pavasara gaiss un zemā saule lika domāt par to, cik dzīvot ir labi, pateikties cilvēkiem, kuri man bijuši un kuri ļāvuši man būt viņiem; kurus bijis lemts satikt, priecāties par visām šķietamajām dzīves apokalipsēm, kas piedzīvotas, sākot ar agru bērnību, kad bulciņa iekrita peļķē; un atvērties visam, kas vēl nāks.
Dzīve likās skaista kā vakara saules apspīdēta jūgendstila ēkas fasāde, kur vīteņiem bagātīgi rotāti portāli, balti krāsotas kariatīdes grieķu profiliem, smalki balkonu režģi, visu vērojoši maskaroni- cits cilvēka, cits fantastiska zvēra veidolā; ar pildrežģiem un grezniem erkeriem... Katrs cilvēks, kurš piedalījies manā dzīvē, ir šajā fasādē- kāds rūpīgi veidojis šo kolonnu, kāds rustiku nokrāsojis tieši šajā krāsā, cits atkal ir tur tas eņģelītis virs loga. Katram ir atradusies vieta. Eņģelīši čalo ar kariatīdēm, klusi šalc vīnstīgas, viltīgi smej maskaroni. Pucēta un lolota ir šī fasāde. Cilvēki iet garām, apstājas un apbrīno. Kāds krievu puišelis atskatās, rāda ar pirkstu uz fasādi un savai tautībai raksturīgajos decibelos ķērc: „Mama, smatrī, kak krasīīīīīvāā!!! Affigēēķ...”
Bet kas tur iekšā?
Iekšā prauli un izpuvušas sijas; sagrautas podiņu krāsnis, nolupuši gleznojumi. Un parkets, kas izlauzts, meklējot žīdu zeltu un pērles... Tas tur iekšā. Uz ielas brauc trolejbusi, cilvēki ved suņus pastaigā, bērni dīc mammām saldumus, bet šeit iekšā pil vien sijas un zemāk apakšstāvā čīkst izlūzis vēdlodziņš. Iespīd vakara saule un vakara miers.
Gribētu šo ēku izgriezt no iekšas uz āru, lai visi skatās un pēta un baksta ar pirkstiem „mama, smatrī”, ja patīk. Šito puvekli vajag pavēdināt.
Gribētu labāk slimnīcas korpusu, izdegušu melnu, kur rietošā saule skatītos pa apkvēpušiem, augstiem logu rāmjiem. Vēlos vakaros tur pulcētos bomži, puslokā satupuši ķildotos un kakātu zem ieslēgtām operāciju lampām. Slimie būtu nomiruši neizdziedināti, veselie rauktu degunus un ietu ar līkumu.
Bet man tik ļoti nepatīk atvadīties. Šī greznā fāsāde ir mana, un to veidojuši visi MANI cilvēki. Tā vieglu roku to pamest; kaut vai redzēt, kā aiziet kāds, kas veidojis kariatīdei šo skaisto degunu vai tur to frīzi, ir drausmīgi.
Vakara saulei metot zaķīšus, aizcērtas logi, aizveras durvis, un palieku ārpusē. Tagad jāiet mājās un jāuzzin, cik daudz jauno vilcienu iet garām 2 stundu laikā.
Riet saule, un gaisā jūtama jaunu parketa dēlīšu terpentīna smarža, kaut kur cilā sveķainas sijas.