"Man ir plāns.
Jā, plāns.
Plāns, kā šķērsot Kurzemi jau šodien."

*
Vienā nejauši rokās paņemtā žurnālā bija raksts par kādu bračkas draugu/kolēģi/studiju biedru/crew'a locekli- īsāk- par labi zināmu cilvēku un par to, ar ko viņš nodarbojas. Lasot rakstu, valdīju asaras un vājprātīgus smieklus (lasīju izstāžu zālē)- autore izteicās tik siekalaini par viņu, atklāti paziņoja, ka viņš ir kļuvis par viņas dievu, visa raksta laikā laizījās klāt, bezmaz vai atzinās mīlestībā. Beigās vēl piebilda, ka ar nepacietību vēlos vakaros gaidīs, kad Skaipā izmetīsies logs ar "šķelmīgo smaidiņu" (intervija notika ar Skaipa starpniecību, un raksta autore nekad nav redzējusi to džekiņu dzīvē, kur nu vēl runājusi- kas ir pats smieklīgākais). Daļēji žēl tās bābas.

*
Zem drēbēm mēs esam kaili, joptvai (vai zinies).

*
Vakar par 90 santīmiem nopriku ļoti labu grāmatu (nav nemaz jāiet grāmatnīcās, lai "palaistu nagus", kur nevajag).

*
Daļēji žēlabas.

"Visvairāk- 78 vīriešu un zēnu kapos (95% no netraucēto vīriešu kapu kopskaita)- atrasts cirvju." - E. Šnore "Kivtu kapulauks"

*
Līdz vasaras beigām sev aizliedzu iet iekšā grāmatnīcās.

nācu no veikala un domāju, cik kruta būtu, ja skaņa būtu redzama- tad uzreiz no ielas es varētu redzēt, vai istabā sīkais raud. Skaņa varētu izskatīties šadi (sarkanās līnijas):

Vai arī šādi:

Guļošos nesit.

Naktī sapņoju, ka deg māja, un nez kāpēc stāvu pie skapja un (vienkārši stāvot un skatoties uz tām) mēģinu glābt grāmatas.
šodien pie manas mājas piebrauca divas ugunsdzēsēju mašīnas, vīriņi ar cirtnīšiem skraidīja iekšā ārā, kaut ko rādījās ar pirkstiem, skrūvējās pie ūdens, un, kad viņi aizbrauca, no plaukta izgāzās manas grāmatas.

Vienā krogā uz sienas vajag suni kosmonautu (kosmonautu ar laikas galvu). Jo ilgāk griežu šablonus, jo tas vairāk izskatās nevis pēc kosmonauta, bet pēc mēmā kīnõ klauna, labākajā gadījumā pēc 20to gadu fantastikas par nākotni. Vēl tur vajadzētu Čaplinu uz pretējās sienas. Speisīgi.

*
Pa visu dienu gandrīz (gandrīz neskaitās) izgriezu vienu krāsu. Vēl palika ūūūūū... daudz. Ne gala, ne malas.
Saīsināšu krāsas līdz piecām.

*
Melnais kīnõ.

Teksta "Raimonda Paula čuras" nozīme ir rupjāka nekā "Kristapa čuras".

*
Kad ar bračkām bijām sīki, vienu laiku runājām maz, jo bijām pārliecināti, ka cilvēkam ir uz dzīves laiku iedots limitēts valodas (mēs teicām- balsenes) limits, un to var vai nu ātri iztērēt vai arī runāt taupīgi, tādējādi būt drošs, ka pietiks visam mūžam.

Rokā oficiāls izraksts no slimnīcas, ārā pavasaris, visi ceļi vaļā.

100- [si:mc]

*
Ja man būtu lauki, šonedēļ jau būtu pa turieni nodzīvojusies (un tā visu vasaru). Vislaucīgākais, kas man ir, ir fāterīša māja Mežaparkā, bet pirms 20 gadiem Mežikā bija nesalīdzināmi (ar lieliem, smirdīgiem, mirgojošiem burtiem- nesalīdzināmi) klusāk un mierīgāk. Smukāk un foršāk. Un laucīgāk.

Šlāgeri savā ziņā ir trulāki par kalbasņikiem. Un vai nu noizs ir šaušalīgi dziļā, ilgi izprotamā mūzika vai arī vienkārša sliņķu haltūra. Noizs baigi "ieper" tikai īpašos apstākļos un gadījumos- KT 15 minūšu gabals tagad liekas 100 (siiiiiiiiimts labs).

Kad ar bračkām bijām sīki, sacerējām stāstus par pliko Koko veceni (bija agrāk tāds seriāls "Rēdereja", un tur bija bāba Koko- likās drausmīgi debīls vārds), kurai aiz ādas vienmēr bija motorzāģis (arī teiciens, ka kaut kas ir aiz ādas, mums likās stulbs) vai arī skapis. Un gandrīz katrā stāstā viens džeks ar šķērēm mēģināja nogriezt viņai pupu galus. Un vēl lielais bračka bija izdomājis, ka piemājas krūmos dzīvo Kosmētikas vecene- veca krievu bāba, kurai kārtīgā slānī (~20cm biezā) purns noķēzīts ar kosmētiku, un tas slānis visu laiku lēnām slīd nost aiz smaguma, un zemē krīt kosmētikas pikas. Tas bija iedarbīgi, jo tajā vecumā mēs baidījāmies no kosmētikas un krieviem.

Riebjas basketbols, man patīk futbols. Hokejs normāls.
Siena nāk klāt un skatās man pār plecu. Tiš. Mana istaba būs noslēpumu kambaris.
Jurdžis nāks ciemā. Jāsaka, lai paņem dūdas un izdzen apakšējo kaimiņieni.

*
Ai.
Murmuļ- murmuļ.

Viens čigāns man iedeva zelta ķēdi. Maskačkā pavasaris.

*
Zīdaiņu panckas.

.
Man nav, ko teikt. Šodien iestājies kaut kāds piepildījums (ar piegaršu). Kad kaut kā trūkst, tad parasti veras mute vaļā, bet tagad ne. Mieriņš. Viss ir nesvarīgs.
(Iespējams, ka pie vainas ir mūzika, ko šorīt Skaipā atsūtīja)
.

. ..

Kā dzīve mani ielikusi atpakaļ ligzdā, no kuras aizlidoju.

*
-Bet kā viņi nebaidās nokrist?
-Viņi ir putni. Viņiem ir spārni.

*
Apvilkos zāli un izgāju pļavā. Bet zāle bija ar oderi uz āru.
Kas ar mani šodien ir?

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=126122&ext=MP3

Patīk rupji pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem.

No galvas līdz dibenam ir elkonis.
Zvanīja no slimnīcas un teica, ka, ja nenākšu atpakaļ, mani izrakstīs. Debīli kā skolā- ja nenāc, tad izmet, vari staigāt, kur gribi un paliec it kā ne tik izglītots kā pārējie. Kad soda ar izrakstīšanu no slimnīcas, tad esi brīvs, bet neizārstējies.

Stāvēja noslauktais piens, ko biju aizmirsusi izliet, bet labi, ka stāvēja, jo konstatēju, ka Raita seksapuķei ir galīgi izkaltusi zeme. Ņēmu, kas pa rokai- uzlēju puķei noslaukto pienu. Uzveselībām, jaunkundz.

Šodien vairs neiešu uz slimnīcu- vakara sistēmiņu jau nokavēju.

-Bļeģ, krāniņ, lai nu kādi, jūs iedomu draugi, vienmēr nākat kā saukti, kad ir visgrūtāk un kad liekas, ka izejas vairs nav. Paldies tev par to.
Novēršos no sava blakussēdošā drauga un paskatos ārā. Tramvaja skatlogā ir mans atspulgs, aiz tā kā pa konveijeru garām slīd preces- tante rozā beretē, nez pa kuru laiku sazaļojuši krūmi, 2 bērni ar skolassomām, kāda bezarhitektūras celtne... Braucu spoguļu ietvertā vagonā. Skatlogi.
-Nu es esmu pārkāpusi spogulim pāri. Nezinu, vai vēl tiksimies. Tu esi viens un es esmu viena,- Es čukstu, joprojām skatoties ārā pa logu. Pasažieri domā, ka es vai nu bum- bum vai arī runāju pa krutu mobilo. Man PO. Nolaižu plakstus pār acīm. No ēnām ik pa laikam izšaujas spilgta saule, kas liek satrūkties. Domāju, cik no cilvēkiem, kas brauc vagonā, dzīvo savā falšajā spoguļattēlā un cik- citu spoguļattēlos.
Es pārkāpju sev pāri un esmu aizspogulijā- tajā spoguļa pusē, kur nolobījusies sudraba krāsa, slēpjas nobrūnējuši tauki un zirnekļu izsūktas mušas. Vienmēr ši spoguļa puse biedējusi. Esmu bez atspulga. Tas vairs nemāna un neslēpj, nerada sajūtu, ka neesi viens. Es ESMU 1, man nav atspulga, uz kuru paļauties; uz kuru novērst citu skatienus, kad tie pārāk dziļi ieurbušies manī iekšā.
Spogulis ir katra parasta skatloga hardcore versija. Un jūs esat sava spoguļattēla hardcore versijas. Spoguļattēls, savukārt, ir jūsu kaverversija. Spogulis atspoguļo tāpat kā skatlogs, bet pretēji otrajam, spogulim neredz cauri ne desas, ne lakotas kurpes, ne kleitas. Potenciālais pircējs jūs neizpirks tukšus un lētus, neizsūks kā zirneklis mušu. Spogulis uzticīgi slēpj.
Sajutu, ka iedomu draugs mani cieši vēro. Viņa acis.
1+1 --> Cilvēks Spožā spoguļa puse un Cilvēks netīrā spoguļa puse- spožais slēpj un aizsargā, bet bez netīrā spožais nespētu spīdēt un atstarot. Bez kāda no abiem spogulis nebūtu spogulis.
Kāpjot savam spogulim pāri, sagriezos, un brūce asiņo. Iedomu draugs pārsies- tam jau viņi domāti.
Šis ir tikai viens no spoguļiem, kam kāpu pāri. Patiesībā manā rīcībā ir vesela diskobumba, kas sevī slēpj manu šķautņu maskētās patiesās puses. Kā "kinderolā". Mēs ložņājam iekšā- ārā pa savām diskobumbām kā skudras, pārkāpjam savus spoguļus no vienas puses uz otru, vienmēr cenšoties noturēties nemitīgi virpuļojošās bumbas augšpusē.
Kāds spilgts sauleszaķītis liek atvērt acis. Saule ir milzu diskobumba, kas atspoguļo uz Zemes un mūsos notiekošo. Mums visiem pieder Saule, mēs esam tās spoguļi- sauleszaķīši (Saulei ir ēnas puse?).
11.tramvajs attālinās no pieturas, vagona sāns atspīd pieturas stiklotajā būdā, sākas haotisks sliežu ritms, kauc riteņu basi. Vadītāja monotonā balss ziņo- "Diagnoze- ieraušanās sevī vidējā formā, strauji progresē. Nākamā pietura- Alkoholisms."
Paskatos iedomu drauga nogurušajās acīs. Nav pasaulē divu vienādu spoguļu.
1+1