|
[05 Nov 2012|07:06pm] |
Slimības lapa izmaksājusi 10to daļu manas algas. Bet nekas, es būtu kājas atstiepusi bez tās.
Toties darbā savilku kalendārā strīpiņas un katru dienu pa vienai izsvītroju. Ieslodzījums. Bezjēdzīgs. Jo knapi varu nosegt savus ikmēneša izdevumus, iekrāt kaut ko varētu smagi apdomājot, bet esmu tik ļoti visu dienu lamāts, tramdīts un nostrādājies, ka visu laiku paslīd roka sevi lutinoša pirkuma virzienā. Ko man šis gads dos? Es pat nevaru veltīt laiku cita risinājuma atrašanai, jo nebeidzams sagurums sagrābis manu prātu un ķermeni.
|
|
|
[25 Oct 2012|05:06pm] |
|
Bastoju. Nu labi. Jūtos paslims. Ar sāpošu galvu. Bet. Nav jau arī mājasdarbu. Pēc nedēļas mājās sēdēšanas. Ko lai es par sevi domāju, ko?
|
|
|
[22 Oct 2012|02:01am] |
|
Ai, ai, reimatisma ārstēšna ir nobeigusi iekšas, bet arī piebeigtais reimatisms ir augšāmcēlies. Bet vajag mācēt tik ļoti mīlēt darbu, ka tā vietā, lai par to visu satrauktos, es tikai priecājos par nedēļu garajām ārsta zīmes brīvdienām
|
|
|
[19 Sep 2012|08:51pm] |
Ehh, nu kāpēc es tāds losīts esmu?
Vienmēr kaut kādas dumjās situācijas. Kauns neiet tagad. Kauns iet
|
|
|
[04 Sep 2012|09:34pm] |
Ak, ak. Jāiekliedz jau visur, lai sāpe ātrāk pāriet. Pagraba katedras ļaudis akadēmijā izmetuši ārā manus zīmējumus. Mūsu nodaļā tik daudz mēslu no n-tajiem gadiem stāv, bet uzklupts nu maniem zīmējumiem, kas akurātā kaudzītē sakrauti (nu ja, ērtāk bija ķerties klāt). Ehhh, štrunts jau ar tiem zīmējumiem, lai gan nebija slikti. Bet tie rāmji!!! Tie rāmji katrs Ls 7 un 6 gabali, un Ls 42 pagalam, ak! Un tas vēl bija pa lēto.
Bet bezmašīnas cilvēks nevarēja operatīvi izvākt 1,70 x 1,20m zīmējumus, sasodīts, sasodīts. Bez mašīnas laikam vispār nav ko stāties akadēmijā, man tā šķiet.
|
|
|
[26 Aug 2012|07:08pm] |
|
Sapratu, kāpēc doma par iešanu uz darbu iedzen vēl lielākas šausmas, kā iešana uz skolu savulaik. Lai gan iet uz skolu man vienmēr bija līdz murgainumam netīkami. Es tur esmu visiem speramais suns, mēnesi vien nostrādājis, bet jau atbildīgs par visu gada laikā nenotikušo, laikā nenotikušo, nepareizi notikušo. Par ko lamāt atrod gan darbinieki, gan firmas no ārpuses, un pat lietvede, kas savā mūžā nav atbildības vairāk redzējusi, kā lietvedības programmā ierakstīt kārtējās vēstules numuru, par savu pienākumu uzskata atjozt, un stāstīt, cik baisi briesmīgi ir rakstīt gan LV-kodu, gan Latvija. Ak, jē! Ja man būtu tik vien bēdas un atbildības, kā satraukties par nevietā ieliktu ķeksi! Un no tā, ka vismaz 20 cilvēki katru dienu uzskata par savu pienākumu izgāzt pār mani savu sāpi, es esmu jau tiiiiiiik nogurusi, ka gribu pensijā. Un mans organisms jau sāk savas dīvainās vemšanas spēlītes. Un laikam jau jālaiž viss tādā vienaldzīgumā, ar domu, ka tajā brīdī, kad sakrāsies par daudz, vienmēr paliek vieta atlūgumam. Bet, ja 20 cilvēki tev katru dienu stāsta, ka esi vainīgs, grūti ieturēt to vienaldzīgumu, nebaidzamā vainas sajūta ieēdas līdz matu galiem.
|
|
|
[05 Aug 2012|10:08pm] |
|
Pirmā diena festivālā pagāja zem galvassāpju zīmes (kopš ir vecais darbs, tās ir atgriezušās, gan jau dēļ agrajiem rītiem), otrajā dienā brīvlaidos no pienākumiem jau septiņos, iztrakojos pie grupām līdz pārgurumam, un festivāla sajūtu noķert izdevās. Tagad skaitu zilumus un eju dīvainā gaitā, jo sāp kājas (lēkāt vajag biežāk). Nebija milzonīgie pūļi, tāpēc visām grupām varēja droši līst pie pašas skatuves, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādījās, ka svešiem puišiem ir maza auguma meiteņu sargāšanas instinkts. Bija aizdomas, bet kad gāžoties pret skatuvi, un pie sevis padomājot, ka nu viens zilums vairāk/mazāk, sīka vienība, skatuvi nesasniedzot, tiku noķerts un nostutēts atpakaļ, sapratu, ka mans prieks, re, cik labi jūtos trakojošā bariņā, bija pāragrs, varbūt tik labi nemaz nejustos, ja nebūtu triecienbloķētāju. Bet jauki tā. Katrā ziņā darbu u.c. aizmirstamas lietas aizmirst izdevās.
|
|
|
[27 Jul 2012|10:29am] |
Tik agrs, un jau tik daudz sūdi paspējuši notikt. Nez, ko vēl "labu" šī diena atnesīs.
Es jau saprotu, ka citur noteikti ir sliktāk, citur ir riebīgāki priekšnieki, citur ir vēl lielāks stress, citur ir vēl lielāks bardaks. Bet nav izstāstāms, cik ļoti, ļoti, ļoti men te nepatīk. Jūtos kā iesprostots būrī. Un vēl pie tam nepareizajā būrī.
Un ne jau darba apstākļi dzen izmisumā, bet tas, cik ļoti neintersē un riebj darāmais.
|
|
|
[17 Jul 2012|01:40pm] |
|
Es jau esmu noguris no tā, ka neko nevar atrast (Jo viss ir kaut kur. Vai vispār ir?), nekas šeit lāgā nestrādā (Lai cik gabarītos vareni arī nebūtu printeri, ja viņi šeit ir no 2002.gada, tad tā arī uzvedas kā dzīves nogurušiem pensionāriem pienākas, un nekāda varenība tos nepadara darbojošākus. Kāpēc atdeva kādam citam manu toreizējo printeri. Es viņu tiešām mīlēju. Nevar nemīlēt to, kas 100 lapas printē pāris minūtes), un tas words kā nelāgs apnicīgs bērnelis visu laiku lielās, ka viņam lūk 100 varianti it visam un iespējas. Nu, nevajag man tās 100 iespējas, kāpēc vajag uzbāzties? Esmu noguris no worda uzbāzības. Kāpēc jātaisa bling bling programmas? Tantēm birojos arī gribas spēlēties? Nu, negribas taču.
|
|
|
[05 Jul 2012|01:00am] |
Tik silta nakts, ka nu nemaz mājās iet negribējās. Bet tiklīdz kaut kur ir jāiet pa nakti, tā draņķīgs laiks un lietus. Cūcība kaut kāda.
Un ja tik tiešām rīt ir tas darba pasākums, tad man tur negribas iet, jo tik drīz ir jāsāk strādāt, ka žēl katras stundas, kas vēl ir mana. Bet šodien, klausoties visādas sviesta grupas, sapratu, ka kaut kādu jelkādu festivālu vasarā tomēr gribas
|
|
|
[04 Jul 2012|12:27am] |
|
Ir vienalga, nāc mājās dzēris vai nedzēris, sajūta tāpat tāda mazliet čābīga, kā pēc 4 aliem. No kā gan? No tās kolas? Vai sāļajiem riekstiņiem?
|
|
|
[19 Jun 2012|02:29pm] |
|
Nē, nu citi jau arī brauc uz pāris gadiem vispār uz citu valsti naudu sapelnīt. Nu, labi, viņi tik tiešām tur varbūt arī sapelna. Man jau nekas tāds neizdosies, alga par mazu. Bet tas jau nav zvanīts arī tiem, kas brauc tālāk. Un kaut ko jau atlikt izdosies. Bet tomēr tā sajūta, ka tik lielā vecumā es veselu gadu norakstu. Un ir sajūta, ka es to nevaru atļauties. Bet nav jau kur citur likties. Un taču kaut ko paralēli arī varēs darīt un mācīties, nav jau tik traki. Bet tāda nolemtības sajūta līdzi velkas.
|
|
|
[03 Jun 2012|05:41pm] |
|
Pagāšgad, lai gan vasaras pirmā puse nebija nekāda diži siltā, šajā laikā es jau biju n-tās reizes peldējusies un iesauļojusi šortus. Kam par godu šogad jūnijā tiek piedāvāts oktobris, tik tiešām nesaprotu
|
|
|
[17 May 2012|01:33am] |
|
Bet pasaule jau atkal sāk kļūt plakana un tāla, uz mani neattiecoša, viss plūst kaut kur garām kā filma un es tajā neesmu, vien skatos, kā tādā dīvaini absurdā traģiskā nesmieklīgā komēdijā. Un nedzirdu sarunas, jo galvā ir Lielā Doma, ka nemaz netaisās jelkad būt izdomājama
|
|
|
[17 May 2012|01:30am] |
|
Domas, kuras nemaz nav iespējams izdomāt, jo pat ar sevi un pat domās nekādi nespēju būt atklāta un godīga. Un visādi uzslāņojumu nemaz neļauj saprast, kas un kā tik tiešām patiešām ir
|
|
|
[15 Apr 2012|06:18pm] |
|
Ir lietas, kas nekad nemainās. Ir nedēļa līdz skatēm, man nekas vēl nav iesākts. Man nekas nesanāk. Es ārdos. T.i., es ārdītos, ja tik ļoti nesāpētu galva
|
|
|
[14 Mar 2012|11:28pm] |
:DDDD Kliegšanas vietā tomēr izvēlos smiešanos.
Bet no citu saukāšanas par stulbiem neviens vēl gudrāks nav palicis.
Katrā ziņā, kā jau cibā, rezumē viens un tas pats - visi cūkas un nav ko vilkt mugurā
|
|
|
[14 Mar 2012|06:37pm] |
Hahā, ja jau karkass jātaisa no finiera, tad jau atkal tikšu pie miniatūru zvēru, trepju un virvju meistarošanas miniatūrā izmērā, ko atkal varētu darīt mājās. Jo nu pagrabs, manuprāt ir pārapdzīvots, es neesmu no tiem, kam spēj pilna trolejbusa sajūtā kaut ko knibināt :D Konkursa jautājums vien, kur lai par nesāpīgu samaksu zāģēju tos finiera labirintus.
Ā, un mani sabaidīja, ka ar atrunu, ka finieris smirdot, kad viņu zāģē, finierzāģētājgribētājus visi sūtot prom
|
|
|
[06 Mar 2012|02:21am] |
|
Nu, kas man lika te vīnus dzert un pa naktīm apkārt vazāties? Mans bez piecām minūtēm veselais bronhs nu ir atkal nevesels. Nemāku es ārstēties
|
|
|
[22 Feb 2012|12:27am] |
Patiesībā arī man šogad tajā karnevālā gāja jautri, laiks paskrēja nemanot. Var jau būt, ka biju iedzērusi pār mēru, lai gan pašai tik tiešām tā nešķita, mājās gāju taisni, ne kupenā krizdama mazliet pagulēt, kā dzirdēju citiem bija gājis.
Bet vienu gan nolēmu un sev apsolīju - ja citugad iešu, tad tikai tik tiešām maskā, lai nevar atpazīt, lai var dzert un trakot, bet nav pēc tam jābīstas sevi ieraudzīt kādā fotogrāfijā tizlā dejas pozā vai tur platā mugura pa visu kadru, vai 4 dubultzodi kaut kur pagadījušies.
|
|