Ķērpis' Journal
|
Wednesday, August 24th, 2016 |
|
||
Es atkal esmu es. Iekšā miers. Nezinu, kas tas bija, vai tomēr ar mēnesi slimošanas un vemšanas nepietika, lai atbrīvotos no kārtējām pusotra gada ierēdniecības sekām savā galvā. Vai pēkšņā mazdūšība, ka kapeikas pelnīšanai var nākties atgriezties tur atkal. Vai jutos kkur sevī iesprūdusi, ar pārspīlētām emocijām mēģināju neapzināti iztriekt sevi ārā no savas komforta zonas? Nezinu. Vien ceru, ka kas tāds manā mūžā neatkārtosies. Bet daudz domāju, kas dzīvē būtiski, kas šķietami būtiski, par attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem. Un daudz arī izdomāju. |
||
|
|
||
Un pilnīgā beztēmā domājot par cilvēkiem, par attiecībām, par sevi tajā visā, kkur fonā noskaidrojās doma par pavisam citu tēmu - sapratu, ka nevajag varbūt par katru cenu lauzties tur, kur ne līdz galam sanāk, jo sķiet, ka tā varētu vairāk piespiest sevi iemācīties, bet izvērtēt un novērtēt savas priekšrocības, un no izdomātajiem 3 variantiem maģistratūrā mēģināt stāties ceturtajā. | ||
|
|
||
Un haosā ir spēks! Cik liku rindās tik riebās, un neredzēju kopainu, un nepatika. Tagad pat skaits nav būtiski. Tik kkas, lai pēc tā vokāli instrumentālā | ||
|
Ķērpis' Journal
|