|
Dzīves periodā, kad jūtos viens un vientuļš un man ir pilnīgi skaidrs, ka kautkāpēc es cilvēkiem nepatīku, veikalā skrienot izdzirdēt tik ļoti sen nedzirdētu uzsaucienu: Čau, ķērpīt!, un tapt piespiestam pie ķērpja vārda devēja platās krūts, ir visnotaļ uzmundrinoši. Varbūt es varētu uzskatīt par melnās strīpas balēšanas sākumu. Galu galā, esmu arī ticis no kaudzes pinkainu, rižu matu un manai galvai ir jānes vairāk kā uz pusi mazāks svars. Un nokavējis ārsta vizīti. Es būšu laimīgs, kad polise beigsies, jo pie ārstiem tad es neiešu un man būs vairāk laika. Tāpat es esmu laimīgs, ticis vaļā no darba. Protams, tajā brīdī, kad man vajadzēs maksāt par ārstu vizītēm un, naudas krājumam izsīkstot, es jo skaudri apzināšos, ka patiesībā man nav profesijas un nav pat jomas, kurā mēģināt meklēt darbu, nekāds dižais laimes ķocīts man somā negulēs. Bet par to es domāšu pēc tam.
|