Šonakt atkal murgi rādījās.
Visspilgāt atceros šādu epizodi:
Bija agrs pavasaris un visur peļķes un dubļi, bet zeme pārāk slapja, tomēr spidēja saulīte un ir diezgan silti. Mācības notika gotiska paskata ķieģeļu ēkā, kas vairāk atgādināja baznīcu un varbūt bija arī, ar parku un soliņiem, kokos un krūmos tāds tiko - tiko parādījies zaļums, viegls kā dūmi, bet visur peļķes un dubļi, tā ka līdz soliņiem tik nemaz nevar, ja nav gumijnieku. Un saulīte spīd un mēs visi esam ārā izgājuši uzpīpēt, drūzmējoties saulainajos un sausajos zemes pleķīšos. Man šēžot uz soliņa svārki mazliet uz augšu sarāvušies, kurus es sakārtoju un pamanu, ka uz mani tā savādi blenž viens nūģītis no mūsu kursa, tieši tāds, kādu rāda ameriāņu filmās - rūtainu kreklu, adītu džemperīti, ļoti kautrīgu un ar meitenēm vispār nerunā. Nu lūk, kad gribu jau viņu uzrunāt, nūģītis aizskrien un kā vēlāk izrādījās taisnā ceļā pie lektora, jo uz mani blenžot šis ir izdomājis ģeniālu risinājumu kādai no globālām problēmām, tikai diemžēl neatceros kādai un kāds bija ģeniālā doma.
Vēlāk lekcijā sēdēju blakus Depesham un šā tā pļāpājot izrādījās, ka viņš strādā par autobusa šoferi. Ha!