domas izskan klusumā........

Savukārt sapņu pasaulē mana zemapziņa pēdējās dienas nolēmusi paārdīties. Šonakt bijusi vesela virkne badshit crazy sapņu, kur lielākajai daļai no tiem es vairs neatceros detaļas. Bet viena tēma kādu laiku nav bijusi.

Vienā sapnī mana māte bija kaut kāda demoniska tiesneša lomā. Es nezinu, kas tieši demonisks tur bija, bet noritēja kaut kāda tiesas prāva ar lielu nolemtības sajūtu, kur vēl bez manis bija vairāki citi cilvēki, kas bija iesprostoti šinī procesā. Nezinu tieši kā, bet laikam es palīdzēju tikt ārā no turienes. Tam laikam bija kaut kāds sakars ar to, ka šis bija man pazīstams "ļaunums". Lai vai kā, interesantākais noritēja pēc tam. Es jau tās tiesas procesa laikā sāku zaudēt kaut kādas maņas. Laikam dzirdi un balsi. Un tad bija kaut kāda izmeklēšana jau civilizētajā īstajā pasaulē, kurā es pēdējiem spēkiem vēl spēju parunāt, bet es jutu, ka mana balss pazūd. Es sapratu, ka pēc izmeklēšanas ir jādodas pie ārsta, lai noskaidrotu iemeslus. Bet es arī sapratu, ka es tūlīt saskaršos ar mūsu medicīnas sistēmu bez iespējas komunicēt mutiski, un man viss būs jāspēj komunicēt rakstiskā veidā. Tas kaut kā radīja sajūtu, ka man šis viss būs ļoti dārgi, jo visa sistēma ir ļoti novecojusi, un visi digitālie kanāli ir lēni un neefektīvi. Un tad man radās arī bažas, ka es nevaru nevērīgi šķiest naudu šajā sistēmā, jo no otras puses mani jaunie ierobežojumi varētu arī mazināt manus ienākumus. Un tad es sapratu, ka es riskēju vienmēr palikt šinī stāvoklī, jo man nebūs bezgalīgi daudz resursu šo operatīvi risināt. Bija sajūta, ka netrūkst cilvēku, kas tiešām ko šādu piedzīvo.

Man ļoti interesē Hanzas Perona pasākumi. Idejas līmenī. Tur tiešām uzstājas mūziķi, kurus mani algoritmi reti piedāvā. Tidal gan šobrīd domā, ka mana dzīve ir reivs, lai gan es tur klausos arī kaut kādus Idles un The Black Keys, bet Tidal algoritmam par to reizēm ir jāatgādina. Bet uz Moderat peronā es tiešām gāju tāpēc, ka es šo to zināju par Moderat, nevis dēļ haipa.

Savukārt runājot par haipu, es laikam vairāk būšu Monkey3 tipa instrumentālās mūzikas cienītājs, mazāk tās, kas būs dzirdama rīt. Vēl mazāk... vai citādāk... tās instrumentālās mūzikas, kas skanēs aprīļa beigās. Laikam tā līdz galam ir jāpieņem doma, ka man nepatīk džezs. Es tagad māku neheitot kantrī, lai gan taisnības labad jāsaka, ka Orvills Peks ir kaut kāda performatīvā kantrī subžanrs, kurā ir ļoti daudz kvīr kantī dīvu. Or less queer, but then more botox. Lai vai kā, džezam ir mazāks potenciāls izraisīt krindžu kā kantrī, bet tik pat lielā mērā arī interesi.

Un tad vēl būs Bens Frosts. Jā, bet nē. Es pat varētu piekrist par blekmetāla iezīmēm, bet es laikam palikšu Svartediket un Livelover dīvaini līmenī. Bet kas mani vairāk kaitina par nespēju saprast eksperimentālo mūziku, ir Reznora vārda piesaukšana kur vajag un nevajag. Reznors taisa filmu skorus tāpēc, ka viņš ir Reznors, nevis viņš ir Reznors, jo ir bijis skoru autors vairākām filmām. Atstāsim viņu uz speciālā Reznora podestiņa, un nejauksim iekšā kopājā laikmetīgās mākslas kokteilī. Līdzīgu statusu ir pelnījusi Dollija Pārtone, Džonijs Kešs, Kobeins, Česters un vēl daži citi. Bet tātad - fine, Bens Frosts ir bijis autors vairākiem skoriem, neesmu pazīstams ar viņa daiļradi, neskatot šādu kino, bet izklausās fine. Savukārt jaunākais albums - way too weird to my taste.

Priekam grūti izlauzties no manis.

Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).

Nolēmu mazliet eksplorēt metāla žanru, kas varētu būt pārstāvēts Melomanjakos. Tajās reizēs, kad es aizstāju kādu robu komandā, manas ļoti obscure zināšanas šajā žanrā ir maz nodrīgas šim konkursam. Trū storī - es drīzāk biju noderīgs atpazīt kaut ko tik frīkainu kā Yungblud, nevis kādu no korveidīgajiem meinstrīma metālistiem. Sāku ar Mastodon, un, oh boy, cik smagi iet. Es atceros, ka es viņu snobēju Roskildē, bet tagad saprotu, ka ne velti. Mēģināšu tagad Avenged Sevenfold. Man ir viena plate, un tā man tīri labi patika. Ceru, ka ies labāk.

Šodien nedaudz parakstīju uz priekšu to savu lugu. Ok, ļoti maz, vien 799 vārdi. Bet nu tas tāpat ir labāk nekā nulle, vai ne? Varbūt kādu citu dienu būs lielāka iedvesma. Bet jāliek iekšā sev pašai šīs atskaites. Visgrūtāk jau ir samotivēt sevi pašu.

Brīvdienās mums bija koncerts ar kori "Ziemeļblāzmā". Tur gan ir veikts ļoti kvalitatīvs remotns. Atceros, ka mēs tur kādreiz bijām uz kaut kādu opereti, bet tas bija jau ļoti sen - pirms kādiem desmit gadiem, kad tā bija nupat izremontēta. Un šobrīd vēl nekas neizskatās nobružājies. Bet varbūt tas arī tāpēc, ka tur noslodze nav tik liela. Jo aizkļūt uz turieni bez personīgā autotransporta ir samērā izaicinošs pasākums. Piemēram, no manas dzīvesvietas tur nokļūšana ir paredzēta ar trim, labākajā variantā - divām pārsēšanām.

digitālās preces ar aplodingu un izgrebtu deguli naudas koka baso kāju deviņas stāva barakas aizkustinātā barankā un zo pk dv tas ir tas ir tas ir kā jau arī un tā tas ir tas ir vai arī kājas mutautos satītās bārkstīs ledāju kaujamajos kambaros ar gaismas paviljona svītu zem svītras degušas apses beidzēju skolā uz jūras bākām palīdzīgas pīlādžu ogas lej caur termosu un tievās strūklās klaji klepus graudi deviņas stāvu barankas aizkadra birstalā ledāju sausajā augšējā un tā tiešām bija viņa etvija, kas gailēja uz priedes koka bulanžēra skaidrākais no pielijušajiem auskariem maina gumijas strīpas pretējā vērienīguma turzā kaujas gliemeži un švīti gaida prieku pakulu valvācijā un prieks ir taukains, ja tam piekrīt visa piena kobinējošā industrijas dzeņa prieka pilnā kaujas gaismām pielietā gaismas paviljoniem piestigusī kāja uz gumijas paklāja atklājas ainavas un terases dēļi gaida prieka pilnos pilienus nākam uz vienas terases grīdas atrodas prieka tulznas un taisnākās no viņu ilgviļņiem ir rijušas priežu pumpuriem īdzīgas tantes slauka priežu pumpurus un liek uz loka ielas taisīt priedē gaida prievīte pie devītā dīķa gaida uz pumpuriem un starp riepu kalviniekiem gaida king size priedes kailo gumijas mākleri un deviņas stāvīgas prieka tulznas uz vienas no mājvietām laikam ir pavilcies kaujas gliemezis un aizmāršīgs deviņas stāvīgas mājas klaigā un atkalas grēdas laikam lieliski pieskata mūsdienu lecīgās tērcītes un griež maizi ar seku pret jupīteru un laikam tas atgādināja prieka bēdas vai laikapstākļu tekalējumu un tādās iecienītās reizēs, kā šī te priežu pudurī uz jūrkalnes ielas laikam sastājušās gaišās baterijas un gaida uz jūrkalnes ielas noštopētas mašīnas un visa tā plūsma, kas gājusi cauru pilsētu, ir apurēts viss tas plūdums ir viens vienīgs māņstrāvas gadījums, kad ar aklimata tiesībām izbraucis valsts ceļos ar politbiroja teātra klases gaidāmajiem pantiem miervaldis ar atvasēm un gaišajiem kailumiem uz piedurknēm laista klimpu ziedus un terasē starp tasītēm un lodāmu auskariem laiza prieka perēkli un taisās iluminatiem izgriezt acis un taisās ar lecamauklu izsist logus terasēm un terīnēm un brēkt uz gumijām kas aptur cilvēcīgās aizas tās aizturētās purenes, kas gliemežnīcām vārud dod un skaita pantu sev par prieku un sev ieliek sešinieku.

https://www.youtube.com/watch?v=aNQNnRs6INE

Izskatās, ka šis ceļojums (pun was not intended, but it makes sense) liks pārskatīt attiecības ar manu treneri. Tā kā šī boksa/kikboksa lieta sāk kļūt par couple thing, man būs savi treniņi pie sava trenera, un kopīgie treniņi pie otra trenera. Un es arī nepretojos šim uzstādījumam, jo tie ir diezgan dažādi treniņi pat tad, kad viņos ir jādara tās pašas lietas, un man jau sen gribējies diversicēt šo pieredzi, bet tam drusku traucēja lojalitātes jautājums. Šinī situācijā mans treneris diezan pavirši iztērēja savu uzticības kredītu, kas bija aizlienēts no manis. He had his chance, he fukced up it a little bit.

My god, kā man besī tas militārais kinks. Es pilnīgi atvērtu sirdi varu pieņemt to visu dienēšanu zemessardzē, un drošvien man arī kaut ko vajadzētu darīt, un skaidrs, ka mežā nieres atsaldēt nav nekāds pačots, un ir labi, ka mums ir visādas krutas hi-tech drēbītes šim visam, bet var šo visu bez tā nevajadzīgā patosa? Tik pat labi es varētu bildēt un sajūsmināties par savām Curaprox zobbirstes šķiedrām.

Mana zemapziņa nolēma demonstrēt savu humora izjūtu.

Šodien sapnī es biju uz kaut kādas peldošas salas - es un vēl vairāki cilvēki, kuru starpā bija mūsu ceļojuma organizators. Nebija nekāda paskaidrojuma par to, kā mēs tur nonācām, ko mēs tur īsti darījām, bet tur bija dažādas tādas kā paciņas stīmpanka estētikā - viss brūnā ādā, dabīgas krāsas papīrā, utt. Vienā no paciņām bija rieksti (sveiciens vakardienas lielajai riekstu bļodai) ar kaut kādām garšvielām. Es uzgrauzdēju tos riekstus, sataisot tos garšvielu glazūrā, paralēli uzrakstīju kaut kādu zīmīti, un grasījos to visu sapakot. Man izskatījās, ka iepakojamais papīrs varētu kādu laiku nelaist cauri ūdeni, un sameklējot vēl kaut kādas papildus lietas, šo saini varētu uztaisīt tā, lai tas varētu turēties uz ūdens virsmas, un doties peldošā ceļojumā.

Meklējot papildus iepakojamo materiālu, vairāki ceļabiedri interesējās par manu plānu, un ar interesi to noklausoties, atbalstoši māja ar galvu. Šo visu padzirdēja mūsu pasākuma organizētājs, kas, šķiet, bija autors tai situācijai, ka mēs atradāmies uz šīs peldošās salas, un viņš arī bija tas, kas bija sagatavojis šīs uzdevumu paciņas. Viņa komentārs uz manu plānu palaist riekstu iepakojumu ceļojumā bija sekojošs: "Es pārgriezīšu to paciņu!" Uz manu - the fuck? - viņš atbildēja, ka viņš nevēlas, lai ēdiens ietu bojā. Tanī brīdī man ieslēdzās rage mode, un es sāku kliegt: "Nē, mēs iesim bojā! Rieksti neies bijā, rieksti būs fine! Mēs iesim bojā!"

(Will check spelling later.)