kitichka

11/20/04 01:44 pm
Dažkārt šķiet, ka šajā plašajā pasaulē, kur ir tika daudz ļaužu, kas varētu kļūt par taviem draugiem, ir tik vienkāršai kļūt vientuļam. Tevi aicina draugi - tu pat izlem kaut kur uz pārsis stundām aizskriet, laipni atsakoties palikt ilgāk, "jo ir taču tik daudz darāmā". Tad vēl tik dzirkstīgi spīd saule un ārā ir -10 grādu pēc Celsija, kas galīgi sajauc tavu prātu, jo pēkšņi tev liekas, ka šādi ir bijis vienmēr. Tu netici, ka vēl pāris dienas atpakaļ tev pat bija silti tai plānajā jakā, par kuras eksistenci tu tagad aizmirsīsi līdz pat nākamajam pavasarim. Ziema ir iestājusies pēkšņi un negaidīti - pēc pirmā sniega, šķiet, parasti seko atkusnis. Šogad nē-> šogad mums ir auksta ziema šeit un tepat, un uzreiz. Un ir labi. tikai nez kādēļ tas viss reizēm mēdz zaudēt savu nozīmi. Zinu, ka atkarība nav tika laba, lai to kultivētu. Taču, lai to izārstētu, tā vismaz jāpieņem nevis jānosmacē zem pienākumu un darbu kaudzes. Veinkāršāk gan ir smacēt - pēc tās nosmakšanas pēkšņi jūties brīva kā putns pie ziemīgi zilajām debesīm, kuru mākoņi itin nekad nav balti - tiem vienmēr viegli dzeltenīga vai sārta nokrāsa. Varbūt pat balta krāsa kā tāda pasaulē neeksistē? Jo tā ir visa pamatā, to neredz. Un varbūt viss ir tik balts, ka mēs to redzam krāsainu, jo arī paši esam balti - vēl palsāki par pārējo?
Šajā mirklī gribas likt punktu. es nemāku rakstīt nobeigtus un piebeigtus stāstus par ļaudīm, kas cenšas būt labi ļauni un otrādi. Nekad neesmu mācējusi stāstīt tādas pasakas, kas aizrautu elpu ar savu efektivitāti un estētiskumu. manas pasakas ir bijušas man pašai - lietainā laikā siltumnīcā stāstītas sev un apkārtesošajiem augiem. 'Vēlāk pasakas pārtop par lugām, tu izdomā lomu, iemācies tekstu un būtību un tad spēlē teātrī, cenšoties saskaņot citu aktieru sapratni par esību ar savējo. vai tieši otrādi konfrontē sevi ar citiem un ļauj, lai konflikti raisās kā ziepju burbuļi tālā bērnībā, kad vecmāmiņa ļāva izliet puspudeli ziepju tai sarkanā bļobiņā un iedeva rokās stieples riņķi, ko iegremdēt tajā. Tāpat kā tie ziepju burbuļi dzīves notikumi un idejas to pamatā tirpinās gaisā, paļaujas vējam līdz kaimiņsētas mājas galam, lai uz asā stūra slapji un efektīgi pārplīstu tieši virs vecmātes galvas. Kas var pateikt, vai tie burbuļi bija labāki vai sliktāki par šodienu Blondela tekstu analīzi vai Fuko svārsta mētāšanu no viena domu gala uz otru? Ja nu viena kaimiņu bērna smaida pietiek visam mūžam? Ja pirmās dienas saules stars spēj predestinēt visas nākamās dzīves satvaru? Ko tad? Ko darīt, ja laika plūdums apstājas, lai sev izdevīgā mirklī kosmiskā ātrumā tevi sagrieztu riņķi tā, ka melns gar acīm metas? Staigāt pa naža asmeni nav vērts - pēdas tik un tā pēc tam asiņo pat ejot pa mākoņa maliņu. Dievs ne vienmēr runā tā, ka saproti, lai arī tā esi tikai tu pati, kas noklusina sev saprotamās skaņas. Un Freidam, protqams, bija taisnība. Visi šie spriedumi nāk tikai kā noteiktu izpausmju sublimācija. Tad varbūt nav vērts?
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/17/04 02:18 pm
Spīd saule un tumšpelēki zilās mākoņu malas iekrāso pamali. Vakar uzsniga pirmais sniegs - tāds pietiekami tverams, lai neizkustu matos uzreiz'. Tumsa parkā, izrādās, spēj izspēlēt dažādus vakarus - taču suņuks ar nošļukušām ausīm te ir vienmēr - vismaz man tā liekas, ja vien es gluži pēkšņi neesmu sākusi pasauli uztvert no malas un izgājusi ārpus savas ādas, lai iemiesotos itin visā, kas man apkārt.
Kad esi pilnībā laimīgs, ir grūtāk rakstīt. Šķiet, ka nav asu emociju - nav jau arī, gribas tikai ieritināties piesaulē, pamurrāt un maigi iemigt, maļot miegu dzirnaviņās. Tā pavisam vienkārši, banāli, gaiši un naivi. dažkārt liekas, ka drīzāk pasaules uztveršana caur tumšiem toņiem ir bezgalīgs naivums - cinisks naivums. Taču pat vistumšākie toņi ir gaiši - tajos visos ir vismaz viena zvaigznite- citadi tie nemaz nebūtu tumši. Vienmēr jāredz abas puses, jo tikai tā tu spēj atšķirt vienu no otras. Citādi abas identiskas - kā gan zināt, kas ir laime, ja nav nelaimes. Kā gan salikt kopā abus pretstatus, ja nav skaidrs, ka tie ir pretstati? Vajag abus - tāpat kā pelēko un balto mākoņu maliņu tur, austrumu pamalē. Citādi kļūst bezjēdzīgi.
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/16/04 05:11 pm
skaista diena- shoriit pamodos un sapratu, ka ar vilcienu braukt no riita uz Riigu ir patiikami. Jaa, ir daudz cilveeku, bet zilaas debesis aiz aizsviidushaa loga bija taa veertas. Taapat arii sajuuta shkeersojot Daugavu -briiviiba, kurai nav ne gala, ne malas un pilniigaa atveertiiba, kad juuti, ka upe tevi nes sev liidzi. Ir labi, kad vari jebkuraa mirklii to atlauties. Kaut vai taadeel, lai veelaak atcereetos.
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/14/04 06:50 pm
satiku draudzeni-cik pasaule tomer maza-> visi visus kaut reiz ir satikushu. smukas debesis-ir labi, ja tavas velmes piepildas-tu ludz skaidras debesis un tev iedod.paldies visiem tur augshaa!!!! ;)
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/13/04 02:50 am
un vispār nevelk it kā uz mācībām, taču tik un tā zināms, ka viss tiks padarīts..es ceru
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/13/04 02:14 am
Ir jau samērā vēls, vai ne? Sēdēju trolejbusā, klusi zvārojoties devos uz centru, un domāju par rakstīšanu. Par faktu, ka vārdi mēdz sākt dzīvot savu dzīvi; par to, ka sarunas ar sevi mēdz liecināt par attālināšanos no pasaules, lai iegrimtu savā izplatījumā; par to, ka jebkura dienasgrāmata jau nereti tiek rakstīta, lai to kāds reiz izlasa. Un vai tas nav ekshibicionisms - sava dvēseles stāvokļa izvēršana, lai caur sevis apvērsumu sameklētu kādu, kas varbūt sapratīs un pateiks kādu labu vārdu. Tad atkal ķēdīte turpinās, jo kaut vai uz ielas tu vari satikt tādu cilvēku, tikai nezin kāpēc cilvēki noslēdzas.
Ir tik bezgala patīkami, kad saulainā rudens dienā (kad jau tāpat viss ir tik labi, cik vien var būt) tev blakus nosēstas kāds, kam vienkārši gribas parunāties. pastāstīt par to, ka mazbērni jau arī izauguši, ka cenas šoruden uz kāpostiem atkal cēlušās, ka ar to ES itin neko nevar saprast - kā viņi to visu kārto? Un tā tik uz priekšu, pabraucot garām Botāniskajam dārzam, lai šķērsotu tiltu (tur vienmēr var paskatīties uz leju, tur otrā tramvaja sliedes, kas ved līdz pat Tapešu ielai - man tur patīk, tā klusi un neuzbāzīgi; sen gan nav būts, es tās sliedes atceros vēl no bērnības atmiņām.Reiz gan biju tur aizbraukusi, bet nekas īpaši nemainās. Jā gan, ābeles izskatījās vēl nošķiebušākās nekā agrāk, arī pieturas tagad citādākas. bet tas jau nav tik svarīgi, jo tā gaisa smarža vēl aizvien bija tur. Žēl gan par parku, kas tur mazliet tālāk, Dzirciema ielā, laikam. Kādreiz tur varēja ilgi staigāt - tagad izskatās pamests, kaut muižiņu laikam jau atjauno. Varbūt pat saņemšos un aizbraukšu.
Ārā vējš, rīt sola (ak nē, rītdiena ir jau šodiena) 3.laika prognozi- tātad varēs labi pastrādāt pat pēc negulētas nakts.
Atmosfera: naksniigs
0 pasmaidīja Pasmaidi

11/12/04 07:41 pm
patiesībā tas viss ir vienkārši tāpat- ne jau tādēļ,ka nebūtu kas cits darāms vai tādēļ ka Rīgas Laika abonēšanu atkal nācās atlikt uz rītdienu vai šodien klusumā un bibliotēkas sīcošo gaismu sanoņā jau nosēdēts vairākas stundas. viss notiek vienkārši tāpat, arī tāpēc, ka tam visam jānotiek tieši tā.
uz meilu atnācis raksts par to, kā sasniegt savus mērķus. ir labs, tikai citreiz šķiet, ka tas viss jau kaut kur ir dzirdēts (no tā gan aktualitāte nemainās), ka motivācijas utt. utjp. jautājumi tagad uztrauc ja ne katru, tad katru otro tautas pārstāvi noteikti. protams, iespējams, ka kļūdos vai arī vienkārši esmu aizmaldījusies tekstuālo konceptu pasaulē.
ārā jau tumšs, gribas gan dažkārt tā pavisam mazliet gaišuma, lai spētu pamanīt debess sārtošanos virs vilcienu depo. taču saule laikam šodien nemaz nerietēja- tikai tāpat vien ievēlās mākoņos un pazuda...
zvaigznes-jā, citreiz jau pietiek ar to gaismu vien,taču laikam ne šodien. šodien mums būs mazlietin cita patiesība - tā, kura uzpeld uz ādas, lai itin drīz atkal nozustu. tā vienīgā un nebeidzamā....tā
0 pasmaidīja Pasmaidi

Jaunākus pukstus