- Peleekaa dienaa ar zeltainu sauleektu
- 1/15/05 12:13 pm
- Man bija slapjas kaajas, auxts deguns, peec duumiem alkstoshas plaushas un skaidri miegaina galva. Tas viss bija tikai pusdiennakti atpakalj.
Shodien beidzot ir apmaacies - truuxt saules, kaut arii no riita taa maigi luukojaas tieshi manaa logaa un centaas modinaat.
Juutos dazhbriid kaa maate barotaaja, sargaataaja, plaanotaaja, strostotaaja etc. Pati jau sev veidoju shaadu uztveri, tachu dazhkaart shkjiet, ka apstaaklji piespiezh.Tas nekas, ka no tiem vienmeer var izvairiities vai arii tos taadus,kaadi tie ir, neveidot. Dazhreiz nesanaak. Dazhreiz sanaak.
Kluss, shodiena taada bishku netverama - droshi vien Dogville iespaidaa. Laikam psihe ir trausla un emocionaalums njem paaraak lielu dalju no iespaidiem. - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 1/14/05 01:42 pm
- Salsa..Salsa..Salsa..Salsa..
Eh, dejot tas ir kaa uz mirkli atrasties debesiis. Un ja veel tev
pilniigi nekauniigi paveicas un partneris tevi vada ap sevi un
liek tev kusteeties ap vinju... jap, es kuustu
Un man gribas dejot veel. Shtrunts, ka muskulji saap. Tas ir paaraak
kaardinoshi un kaisliigi, lai speetu atteikties - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 1/11/05 11:02 pm
- hmm
- 3 pasmaidījaPasmaidi
- Danija ir skaista... dzivoju mazpilseta un klusi juku prata.
- 1/11/05 07:22 pm
Fona skan Simon&Garfunkel, tads muzikas vakars shodien paredzets. Divaini, cik visa tauta sheit atshkiriga. No rita pec pastaigas pa miestu shkita, ka tulit pat shirmis aizies ciet. Tagad vai nu tas jau ir noticis, vai ari Kaningems ir mazliet arstejoshs. Vismaz ir kluvis vieglak. Gaidu nakti, varbut vismaz kaut kas arstes no ik pa mirklim uznakoshas bezjedzibas. un lai man nesaka, Riga ir tas pats. Ka ari tur var jukt prata. Jus vienkarshi nezinat, kas ir absoluta sakartotiba, sterils miers. Riga ir labi, tur pietiek neprata. Ari tik daudz, lai saktu ilgoties pec mazliet miera.
Dzert sheit nedrixtot lidz 5dienai. Tagad saprotu, kadel. Mes te nodzertos ;)
Prieka!
- 7 pasmaidījaPasmaidi
- Я украдена этой ночью
- 1/4/05 11:41 pm
- ( ... tālāk ... )
- Atmosfera: Ночь расставлена, как ловушка
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 1/4/05 11:23 pm
- Un tad pēkšņi Tu saproti, ka sapņa piepildijums ir tepat plaukstas attālumā. Vai ļaut sev pieskarties? Notrīsēt, iekustināt katras šūnas lauku un ļaut gaisam ap tevi virmot. Varbūt tas vienkārši kārtējais nakts efekts? Vai varbūt .... varbūt
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 1/4/05 11:15 pm
Kluss....
<Tumsā izej uzsmēķēt, patīkami tukšs rajons priecē acis (hmm, tiklīdz tas izteikts, garām noskan kārtējais kakla lauzējs nodūc buss=>klusums zūd)Patīkams siltums iekšā pat vienatnē.Varbūt jāsāk sapņot, turklāt jo ātrāk pazūd,jo ātrāk tiek atpakaļ. Varbūt ir vērts.
Un pūķi ir patīkami, viņi var sildīt un gudrām acīm vērties tev pār plecu.
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/29/04 11:27 am
- Atmosfera: Kaut kur starp sapratni
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/28/04 05:53 pm
Vienmēr tik daudz darba, tik daudz simt un viena pienākuma. Laika maz vai dažkārt tas vispār pazūd. Tikai patīkami, ka beidzot var sev brīvi ļaut vaļu. uzpeld gan dīvainības, kuras gribētos it kā pat norakt, taču apziņa, ka visas субличности palaistas vaļa un integrētas ļauj brīvi uzlepot. Kamdēļ sevi ierobežot, ja var dzīvot brīvībā? Tas nekas, ka dažkārt pat mīlestība šķiet ierobežojoša, tad to nemaz nevar saukt tādā vārdā -> tikai pieķeršanās, nekas vairāk.
Pavēroju fonu - saulains un gaisīgs... Tāds, kādu gribētos redzēt pasauli.Smaidīt gribas garāmgājējiem, īpaši tiem, kas norūpējušies.
Par pasaules drūmumu, kapitālisma ārprātu, patriarhālās pasaules apspiedošo būtību nav vērts runāt. Galu galā katrs pats veido savu pasauli un ja jau tā ir tik nejauka, cilvēki apkārt tādi, kādi tie ir, tad tas ir tikai iekšējās pasaules spogulis. Skan nežēlīgi, kāds izteiksies, ka man ir vienkārši paveicies piedzimt tādā vietā un dzīvē, kurā nav visa tā, ko citi [viņi] pieredzējuši. Varbūt man tiešām ir paveicies. varbūt tā nav veiksme tikai laba karma... kas arī tiek palēnām dzēsta, lai ļautu katru mirkli nodzīvot absolūtā brīvībā no visa.Skolotāj, pārādi man kā lido.......
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/27/04 10:43 pm
- un tā..........
Skaisti. Laikam. Dzīvē mēdz būt pārmaiņas. nezinu vēl, cik ļoti tās skrs šoreiz. Ir tā labi, varētu pat ar kādu aprunāties. Varbūt kaut kur laiktelpā paceļot.
Viss it kā parasti, bet vairs nav. Pat vārdi skan kā citādi (pat šis izteiciens garšo citādāk-ne tā kā iepriekš).
Integrācija un sintēze ir fantastiskas.
Spēj radīt brīnumus ;)
Kaut arī šādi vārdi skan dīvaini (tas ir tā, kā paskaties uz garām ejošu mazo meža dīvainīti).... - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/24/04 09:51 am
- Tik ļoti gribas parunāties.Cik smieklīgi-sēdi viena mājās,klausies kaut ko un domā par vakardienas domām.Pa virsu tam pirmā doma par brokastīm,pa starpu apjausma par vēlmi dzert kafiju smēķējot.. Nemāku es raxtīt un tas mani kaitina.Kāpēc vārdi mēdz būt tik neparocīgi,lai ļautu tajos izteikt,izzīmēt visas nianses. Var jau teikt,ka eksistēju skumjās,taču šis pēdējais pārāk plašs lai būtu iespējamas jebkādas definīcijas.Katra diena ir ar savu smaržu, savu gaismu un garšu.Un tad to visu vēl ielikt rāmjos?Neiespējami. Lasu un nevaru saprast-vai tiešām tas skan tā,kā teksts skan?Pat aizmirstot par faktu,ka emociju tur vairs nav-tas tikai greizs spogulis,saproti,ka tiklīdz atrauj pirksgalus no tastatūras,vārdi sāk dzīvot savu dzīvi. Tikpat labi šobrīd var uzsākt sarunu-t.i. dialogu- ar sevi.Nejauši graujot tik ilgi kāroto viengabalainību. Varētu pazust no šejienes uz siltām vai atkal ļoti aukstām zemēm-tikai lai būtu daudz saules. Gribas dzīvot..................................
........................................ ........................................ . - 1 smaidsPasmaidi
- 12/24/04 09:45 am
- Vakardienas brivība nez kur ir pagaisusi. Šķiet,ka atkal ir pateikts par daudz vai par strauju vai vispār ir vajadzējis klusēt.
Sēdi pie Daugavas,slapjš (tev vienalga), ceri uz sauli šeit un tagad.Pēti debesis, austiņās kaut kas,kas saucas enģeļi. Skumji.
It kā jauka diena,priekšā vēl braukšana mājās.
Negribas neko (tikai šobrīd pēs sekundes jau viss mainīsies)
Un nav ko teikt->ir tik daudz,ka to nevar ta noformulet un pateikt.Pirms tu satver domu,tā jau izkususi. - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/23/04 11:41 am
- Lai ko arī tauta teiktu,Ziemassvētki ir patīkami.
Var jau uzskatīt,ka visa ņemšanās ar dāvanām ir pārspīlēta,taču- cik fantastiska sajūta ir kādam ko uzdāvināt, atrast māsai tieši to,kas bija gribēts, mazliet patrakot par diska neatrašanu utt
Tik un tā ir patīkami ;)
Un es zinu,ka daudzi nepiekritīs, ka šī svinēšana nav nekas īpašs.
Vai tie,kas svin to jebkurā citā dienā - svētkus radām mēs paši.
Un sniegota Rīga ir ar Ziemassvētku garšu :) - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/19/04 11:19 pm
- Lasu : notikums
Doma : doma ir vai nav ir vai nav ir vai
Sniegs reizēm ļauj jauki padomāt. Tāds pirmspusnakts klusums;šķiet pat skudrupūznī ap pusnakti svētdienā iestājas klusums-pat dīvaini,tā neierasti.
Dzīve visu izkārto tieši tā,kā vēlies.Pat ja īsti nezini,vai visu var izpildīt.Izrādās,ka vismaz kādā mērā var.Tikai mieru nelik jautājums-ja nu ir izlemts par ātru.Par vēlu vēl nevar būt,bet par ātru gan.
Taču par sevi un savu dzīvi negribas domāt.Labāk klausīties citu stāstos,likt brīnīties,izsakot piezīmes,palaist brīvībā ar katru jaunu vārdu,jo tikai mēs paši esam atbildīgi par itin visu,kas ar mums notiek.
Varbut nemaku dzivot.
Un viss tik skaidrs un neskaidrs vienlaicigi.Dažkārt grūti ticēt,ka viss var būt tieši tik vienkārši kā viļņu raksts,saskaroties upei ar jūru.Ar jūru,kas ir tik silta pat ziemā,ka pa to var pabradāt.Ļaut jūrai sevi noskūpstīt,lai gaidītu vasaru.
Es zinu,ka nezinu.Un ļoti gribu zināt.Un beidzot redzēt vairāk (paldies jau par to,kas ir;dzīvot var pat bezgalīgā pateicībā par doto).Varbūt to sauc par alkatību,varbūt tas ir mūžīgais sāta trūkums,taču ļoti gribas redzēt,dzirdēt,sajust,saprast un izprast beidzot pilnībā.Jo ir grūti redzēt tikai pasaules daļu nevis visu.
Es pat nezinu,ar ko runāju.Varbūt ar sevi,varbūt ar ikvienu un reizē nevienu.Varbūt ar tevi,ja tu sapratīsi.Tikai es nezinu,kas man var parādīt ceļu un pasniegt roku.Atvērt zemi,iemācīt staigāt pār bezdibeni,noturēt rokā dzīvu uguni un ļaut viļņu galotnēm kļūt par mierīgu pamatu vakara pastaigām.Un varbūt,tā starp citu,palīdzēt saprast sevi visu.Sākot ar radīšanu un līdz pat šim mirklim.Jo es gribu atcerēties visu un apzināties.Apzināties.
....un apzināties... - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/13/04 05:25 pm
- Un zvaigznes ir neatkarīgi no domām.Tās vienkārši tur ir
- Atmosfera: Ceļā esot
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/13/04 05:13 pm
- Lasīt savus textus ir neparasti-
skatīties uz sevi no malas un mēģināt atšifrēt. Vai tas liecinātu par šizofrēnijas zināmu pakāpi?kaut varbūt arī tās ir tikai muļķības..zināšanu trūkums vai tieši apziņas šaurība.
Un tik grūti runāt valodā, kur tik maz vārdu, kas pasauli spēj parādīt,tas ir, radīts jau tikai tiek atspulgs, klusumā slēpjas (vai neslēpjas-es nezinu)būtība.
Tik bieži gribas teikt, ka nezinu.kaut ko zinu-it kā.
Tik ļoti pierasti-gribas likties labākai kā esi,cerēt,ka kāds noticēs vai varbūt ka kļūsi labāka.Viss zinot, ka nav ne laba ne ļauna; ir tikai pieredze, kuru pieņemot pārtrauc tās ietekmi un atritini karmu.
Punkts.Tās tik ļoti pietrūxt,pat, ja par to tika runāts tik nesen.Nezināmi vārdi tik zināmās konstrukcijās vai otrādi-līdz viss aiziet pilnīgā nesapratnē,sevis neizpratnē.Maldīšanās pa savas apziņas gaiteņiem-vai varbūt tikai kārtējās prāta spēles,kas izošņā visu sistēmu.
Bezizeja-tiekšanās pēc sapratnes, atteikšanās no vientulības,lai saprastu,ka tā tik un tā pastāv un ļaužu pulcēšanās tikai kā kompensācija (jā, arī to es jau reiz teicu).
Bailes no atkārtošanās, kas kā spirālveida konstrukcija izvada cauri līdzšinējai dzīvei un vēlme palikt nesaprotamai-kaut mazliet,lai tikai saglabātos ieinteresētība.
Un atklāšanās-pilnīga(vismaz tā izskatās) un vispārēja,brīva no aizspriedumiem un priekšnojautām(nē, tās gan nereti te uzpeld, te atkal pazūd, lai viegli iedzeltu). Kas notiks, ja visi atklās sevi visu? Vai ir iespējama tāda sapratne, kas saglabā ieinteresētību arī pēc pilnīgas izziņas?
Ceļš, kas pat sadaloties tik un tā paliek kopā. Vai arī ir viens, bet divi dažādi.
Kādēļ tik ļoti gribas iet kopā ar kādu?
-bēgšana no vientulības, lai atkal to atrastu tepat blakus un dziļumā,lai to noslāpētu sarunās un klusumā, lai arī nepārtraukti jūtot tās klātbūtni?
Runāt par mīlestību, šķiet pat to dot. taču vai dot patiešām?
Saprast, ka šaubas mēdz būt nāvējošas un tāpat turpināt šaubīties?
Uzdot jautājumus, zinot atbildes ;) justies muļķīgi, kad kaut ko nezini :(
lai arī vērtīgi vienmēr mācīties un, ja zini, tad mācību nebūtu?
Būt un nebūt. Ticēt, ka Hamleta jautājumam nav jēgas, jo abas formas (ja tās ir formas, bet varbūt tukšums, kas veido formu un klusums, kas veido skaņu?) ir vienā.
Zināt visu un neko un nekad neizprast līdz galam ko īsti. Jo zināt, apzināties visu, neko negribēt, atteikties no visa un pielikt punktu ir beigas.Un varbūt tomēr?
Un mazliet sajukt,izlasot visu pēc mirkļa, kas mūžības garumā -
Music: kluss-datora klikšķi fonā
Atmosfera: 1dienas pēcpusdiena,laikam - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/12/04 11:53 pm
- Ir tika daudz retorisku jautajumu, bet nevienu negribas izteikt. Retoriski - tie paliks karajoties gaisa, iefiltresies cigareshu dumos un saindes jau ta skaidro pilsetas gaisu. Kamdel vajadzigas skumjas ka ikdienas garshviela?Varbut es vienkarshi nemaku pareiza mirkli piebert shkipsninu cukura - tikai pipari, no kuriem jau asaro acis.
Tikpat labi var kluset dienam ilgi petot debesis. vel vien patuksha nakts, kad tik daudz domu sarunam, bet blakus tikai savs pasha engelis vai skolotajs, kuru tu uzluko ar nesleptu milumu un cienu, tachu siltu plecu sajust ir pagruti.
Turklat vel tik divains laiks-it ka decembris, bet gaisa neparasti siltas ziemas noskanas.Loti gribas sapnot un reiz saprast, ka sapni piepildas un paspet tos ieraudzit pirms tie ka neizmantotas iespejas pazud nebutiba.But modrai, lai tulit pat aizmigtu;) - 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/9/04 04:09 pm
- shodien beidzot zilas debesis - elpot pat it ka vieglak un vispar...ka tas var but, ka tik liela ietekme vienam mazam zilam plekitim tur augsha virs galvas, pat nav svarigi, vai tas liels vai mazs, bet ja visas debesis, tad dzive klust vieglaka - ir vairak telpas un gaisa kur lidinaaties...hmm...tikai kur mani sparni?????
- 0 pasmaidījaPasmaidi
- 12/7/04 04:53 am
- un ik palaikam viss ir skaisti.....taa,ka gribas vai sajukt praataa..................tikai lai viss buutu
- 1 smaidsPasmaidi
- 12/6/04 03:57 am
- Kaapeec ir tik vienkaarshi iesaistiities pilniibaa???
Nudien,laikam esmu mazliet sajaukusi kaut ko tai vietā,kas saucas smadzenes,jo vairs nespēju dzīvot, noraugoties no malas.
Gribas itin visur būt klāt, un, jā, pat būt citu cilvēki, tb, draugu, dzīves daļa. Un kaut kā nav pārāk labi, kad saproti, ka otram ir tik daudz "savas" dzīves.
dīvaini, var jau protams, atrunāties, stāstīt par TIKAI savējās dzīves piepildīšanas jēdzīgumu, visu citu laipnu aizraidīšanu prom, nelīšanu citu darīšanās, pie reizes cenšoties netēlot māti Terēzu, kad gribas palīdzēt un pat zini, ka vari, tikai ne vienmēr tas nepieciešams; un, ja arī ir, tad tas otrs nekad jau neuzticas - tu vinam sabrauc augumā, ai, vai nav vienalga, kas, kurš, viņš ir, pasaki visu, kas aizsedz skatu uz horizontu un neļauj pilnīgi brīvi vērties apkārtējā un mainīt sevi pēc sirds patikas, viņš tev nestāsta pilnīgi neko. Smieklīgi, tu zini visu un nezini neko. Vari runāt par sašķeltību, noteiktu bloku esamību, dzīves pozīciju pretrunīgumu un sevis meklēšanu, kas ikdienā atspoguļojas ik mirkli, un tomēr tu nezini, kāda ir šī ikdiena, par kuras sastāvdaļu tiecies kļūt. Kāpēc vienmēr tik grūti ievērot distanci? Gribas visu un uzreiz, tā laikam viena no mūsdienu trakākajām iegribām. Un es zinu, ka būs sabiedrības, ģimenes utt utjpr nosodījums, bet es tiešām gribu saņemt visu. Un trakākais ir tas, ka es nezinu, kā ir. Mājieni, klusumi, atbildes.....un viss uz nenoteiktības naža asmens.Un pilnīgi muļķīgā mana atbilde par emocionālu saikņu veidošanu......
Bet tad no otras puses, jā, es zinu, arī šis, iespējams tiks lasīts, un daži jau vienmēr zina, par ko tieši ir runa. Vai varbūt izliksies neredzam?
Tas ir savādi, rakstīt it kā dienasgrāmatu, kuru gan jau vismaz viens izlasīs, padomās, salīdzinās, iespējams faktus un pieredzes ar šeitan pausto - padomās, varbūt saskums vai savā pilnīgi brīvajā no piesaistes (kā gan par to var apskaust - šī absolūtā brīvība, kaut arī nebrīve no nepieķeršanās; man pat citreiz šķiet, ka tā ir tikai maska, lai nerādītu, ka pastāv arī sāpes, ka pastāv iespēja sāpināt, ievainot, sagraut..vismaz uz mirkli; kā var tā dzīvot?????????????????????????????????)pasaules uztverē atmetīs ar roku vai pieņems nenosodot, mierpilni un saprotoši - kā mani reizēm tas tracinājis: šī saprotošā iedaba (zinu, jau zinu, ka pašai tas piemīt, tāpēc arī tik ļoti tracina), konfliktu neesamība -> Vika šodien teica, ka es esot tik mierīga, ka to nemaz nevarot salīdzināt, jo emocijas (skaļas), scēnas - tas viss neizskatoties pēc manis; ja vien viņa zinātu, tikai laikam man tas ir klusāk (tur gan viņai taisnība), naktīs tad jau labāk trīcošām rokām sēdēt un kaut ko uzdrukāt, kaut tikpat labi var arī izkliegties, taču kā gan var uzrīkot scēnu par to, ka pastāv pilnīga otra pieņemšana - vai varbūt tā ir tikai bezgala labā audzināšana, kas vienmēr liek rādīt laipnu seju, pat mirklī, kad mani teksti kļūst garlaicīgi (es to tiešām ienīstu - nekad nevaru sajust, kā ir; varbūt problēma ir manā nejutīgumā??????), vai atkal tik lielā pasaules atbīdīšana no sevis, ka pat šī garlaicība šķiet pieņemama, jo neliek domāt par pieķeršanos - vajag taču vienmēr kaut ko tādu, kas piezemē, kas ļauj visu izanalizēt.
Un tagad es nevaru gulēt...bezmiegs ir kļuvis lipīgs.....
Iešu smēķēt. it kā doma par mācīšanos pastāv, taču laikam visvieglāk tā būs īstenojama lekciju laikā, vai varbūt nedaudz pirms. galu galā pēc 2h tik un tā jāceļas.
un es zinu, ka šis ir tikai mirkļa apmulsums, ka pēc miega atkal būs diena, kas gaiši staros un kurā viss būs labi. Jo ir jau labi, tikai dažkārt to neprotam novērtēt. Un pasaule mainās, tiklīdz mainās kaut sīkākā tevis daļiņa, jo tā ir tikai tavs spogulis.
Personiski. Visi teksti kā dienasgrāmata un dienasgrāmatas kā sarunas lietus laikā dejojot Piazollas tango. Gribas. Un varbūt aizbraukt uz Argentīnu.......
Njāa, māminai taisnība, dedzināšana no iekšpuses pastāv pat blakus tam, ka harmonizācijas procesi norit ikmirklīgi. Interesanti, cik ilgi to visu var izturēt????? Joks, ka zinu - var dedzināt, nesadedzinot. Tikai mirkļa uzplūdos izšļākt lavas strūklu uz papīra, lai atkal nomierinātos un laimīgi pūstu dūmus debesīs..Uzsprāgt, lai tūlītpat atjaunotos un izskatītos kā neko nepārdzīvojušai.
Ļoti gribas ar viņu parunāt. Es ļoti gribu, lai viss ir labi. Varbūt tas izdodas. Ziemassvētkos taču notiek brīnumi - tie patiesi notiek, ja vien tic. Es zinu ;) - 0 pasmaidījaPasmaidi