kitichka

11/20/04 01:44 pm
Dažkārt šķiet, ka šajā plašajā pasaulē, kur ir tika daudz ļaužu, kas varētu kļūt par taviem draugiem, ir tik vienkāršai kļūt vientuļam. Tevi aicina draugi - tu pat izlem kaut kur uz pārsis stundām aizskriet, laipni atsakoties palikt ilgāk, "jo ir taču tik daudz darāmā". Tad vēl tik dzirkstīgi spīd saule un ārā ir -10 grādu pēc Celsija, kas galīgi sajauc tavu prātu, jo pēkšņi tev liekas, ka šādi ir bijis vienmēr. Tu netici, ka vēl pāris dienas atpakaļ tev pat bija silti tai plānajā jakā, par kuras eksistenci tu tagad aizmirsīsi līdz pat nākamajam pavasarim. Ziema ir iestājusies pēkšņi un negaidīti - pēc pirmā sniega, šķiet, parasti seko atkusnis. Šogad nē-> šogad mums ir auksta ziema šeit un tepat, un uzreiz. Un ir labi. tikai nez kādēļ tas viss reizēm mēdz zaudēt savu nozīmi. Zinu, ka atkarība nav tika laba, lai to kultivētu. Taču, lai to izārstētu, tā vismaz jāpieņem nevis jānosmacē zem pienākumu un darbu kaudzes. Veinkāršāk gan ir smacēt - pēc tās nosmakšanas pēkšņi jūties brīva kā putns pie ziemīgi zilajām debesīm, kuru mākoņi itin nekad nav balti - tiem vienmēr viegli dzeltenīga vai sārta nokrāsa. Varbūt pat balta krāsa kā tāda pasaulē neeksistē? Jo tā ir visa pamatā, to neredz. Un varbūt viss ir tik balts, ka mēs to redzam krāsainu, jo arī paši esam balti - vēl palsāki par pārējo?
Šajā mirklī gribas likt punktu. es nemāku rakstīt nobeigtus un piebeigtus stāstus par ļaudīm, kas cenšas būt labi ļauni un otrādi. Nekad neesmu mācējusi stāstīt tādas pasakas, kas aizrautu elpu ar savu efektivitāti un estētiskumu. manas pasakas ir bijušas man pašai - lietainā laikā siltumnīcā stāstītas sev un apkārtesošajiem augiem. 'Vēlāk pasakas pārtop par lugām, tu izdomā lomu, iemācies tekstu un būtību un tad spēlē teātrī, cenšoties saskaņot citu aktieru sapratni par esību ar savējo. vai tieši otrādi konfrontē sevi ar citiem un ļauj, lai konflikti raisās kā ziepju burbuļi tālā bērnībā, kad vecmāmiņa ļāva izliet puspudeli ziepju tai sarkanā bļobiņā un iedeva rokās stieples riņķi, ko iegremdēt tajā. Tāpat kā tie ziepju burbuļi dzīves notikumi un idejas to pamatā tirpinās gaisā, paļaujas vējam līdz kaimiņsētas mājas galam, lai uz asā stūra slapji un efektīgi pārplīstu tieši virs vecmātes galvas. Kas var pateikt, vai tie burbuļi bija labāki vai sliktāki par šodienu Blondela tekstu analīzi vai Fuko svārsta mētāšanu no viena domu gala uz otru? Ja nu viena kaimiņu bērna smaida pietiek visam mūžam? Ja pirmās dienas saules stars spēj predestinēt visas nākamās dzīves satvaru? Ko tad? Ko darīt, ja laika plūdums apstājas, lai sev izdevīgā mirklī kosmiskā ātrumā tevi sagrieztu riņķi tā, ka melns gar acīm metas? Staigāt pa naža asmeni nav vērts - pēdas tik un tā pēc tam asiņo pat ejot pa mākoņa maliņu. Dievs ne vienmēr runā tā, ka saproti, lai arī tā esi tikai tu pati, kas noklusina sev saprotamās skaņas. Un Freidam, protqams, bija taisnība. Visi šie spriedumi nāk tikai kā noteiktu izpausmju sublimācija. Tad varbūt nav vērts?
0 pasmaidīja Pasmaidi