Balāde

vai es tiešām nopietni ļaušu viņam ienākt savā prātā un čakarēt to? to, ka viņš grrrrrib, tas bija tomēr nepārprotami. (bet pašam arī tomēr bail) un man patīk viņa pieskārieni, patīk, tur nu grūti kam nepatikt. bet tā savstarpējā neuzticēšanās vienam otram...tas nu gan. it kā mēs taustītu viens otra vājās vietas un tādējādi ietu visaukstākajā uzbrukumā.
viņš teica tomēr diezgan daudz glaimojošu un patīkamu lietu, bet, atsaukt to visu atmiņā, ir kaut kā neiespējami. daži flešbeki ir, bet tādi patiesību neatspoguļojoši.
es nesaprotu, vai man vajag noturēt savas pozīcijas, neļaut nekam tālāk notikt, vai arī ņemt un riskēt, džīiiz šitādu risku es nezinu.. un viņš tomēr uzskata mani par kaut ko citu - par sievieti, pirmkārt, kas zina, ko grib. jahhhh. bet taisnība viņam ir, es šobrīd tiešām gribu tikai iepazīt un just vīriešus, (ha, bļin), nevis saistīties attiecībās.
viņš mani pieņemot tādu, kāda es esmu. hm, paldies. bet tai pat laikā viņš nezina, kāda esmu.
esot forša. nu jā, labi, pieņemu, bet esmu foršāka, kā viņš iedomājas.
ja nebūtu apkārtējo apstākļu, ja magical veidā kaut kādā mēs nokļūtu citā vidē absolūtā divatā - vai nu tur būtu fireworks un all that stuff, vai arī vēl spēcīgāk uzbūvētu katrs savu aizstāvēšanās sienu.
bet viņā ir kaut kas vīrišķīgi brīnišķīgs. un reizē ir arī kaut kas absolūti gandrīz bitchy kaitinošs. hah, īstenībā, viņš tā par mani arī var pateikt :D
kaut kā viss liekas kā mīnu laukā ar viņu. nezini, kura mīna visu sadragās, bet kurš solis liks mīlēt dzīvi vairāk, jo ir drošībā.
jā, es arī nekad, nekad mūsu vārdus vienā teikumā ne izrunāju, ne pieļāvu, ne ko.
kas to būtu domājis, mēs esam tik sasodīti līdzīgi savās domās vienam pret otru, sasodīts, sasodīts.