Balāde

blin, nu kāpēēēēc, kāpēc tik krasi un nepārtraukti mijas ļoti labi ar ļoti slikti, līdz pēkšņi atkal ļoti labi un ļoti slikti. kas var ilgstoši izdzīvot šitos amerikāņu kalniņus. tas tikai citiem ir pārsteigums, ka man ir miega traucējumi, man pašai jau sen skaidrs, kas par lietu.
Al, Tu man vienkārši nereāli paskaidrojami un reizē neizstāstāmi patīc. tāds karstums plaušās un krūtīs tik sen nebija iededzies. un reizē miers. un reizē es esmu es pati, un man liekas, ka Tu arī vari būt pats. tas patiešām ir klikšķis, nu nevaru nekā citādāk labāk pateikt.
bet tai pat laikā tās reāli jūtamās sirdssāpes, kas ir saistītas ar Tevi un an.. kur ir mana pārliecība, ka es esmu pārāka? it kā jau pieprasīt no Tevis vēl kādus apliecinājumus būtu nepareizi, nenormāli un vnk psihiski stulbi. bet, zini, es nezināju, ka TĀ varu justies ar/pret kādu. un es neredzu mums galu, saproti. neredzu tam beigas.
tas ir pilnīgs vāks...uznesties visaugstākā virsotnē un iekrist dziļākajā pazemē. kā toreiz, kad izstaigāju pirmo sniegu, izraudāju jau, liekas, visu. un tad Tu atrakstīji................kādu motīvu vadīts? es ceru, ka kādreiz pastāstīsi man. Al, es redzu mūs.
un tas, kā "pavadījām" 7dienu manā drabā, tas bija vislabākais, kas vispār, vispār varētu notikt. un kā ar acīm meklēji mani koncertā...es taču to nevaru izdomāt no sevis.... lai gan arī an Tu meklēji mūsu pirmajā koncertā.. sirds man tad lūst stikla lauskām, un griežas un graiza...
bet es ticu, ka Tu esi tāds, kas nekad neko tādu man nenovēlētu. ticu es Tev!
universsssssss, lūdzu, ļauj notikt.