man bail, ka kļūstu atkal par to. kas ņemas, kas visur ir, un tāpēc cilvēkiem nav interesanta, jo tās klātbūtnes ir par daudz. un vienmēr ir ko teikt, ko labot, ko ņemties......
es negribu būt tā. es neesmu tā. es gribu mieru sevī, pievilcību, miiiiieru, harmoniju, vieglumu.
kaut kāds pilnīgs šums manā galvā.
es tiešām nevar vairs atšķirt brīžiem, vai tā realitāte, kas man tagad tik ļoti riebjas, ir šķietama un kropļota, vai tā tiešām nākusi kā atklāsme par īsto realitāti...
kas ir pa īstam. un KĀ ir pa īstam.
kur ir saprāta vidusceļš, starp "viss ir slikti" galējību un "viss ir viegli" ilūziju.
esmu viena, kļūstu vientuļa, palikšu veca. un tās asaras, kas būs visu lielisko sieviešu dienā man uz vaigiem, varēšu arī slacīt savā spilvendrānā.
gribu justies īpaša, nevis pārāk īpaša.
es reizēm sevi savās domās pret citiem un viņu attieksmi pret sevi tulkoju kā rojals. man palicis svarīgi, ko viņi domā par mani, kāpēc tā vai citādi nostāda, kāpēc izceļ vai noraida mani. un vislaik gribu pierādīt pretējo.
es negribu būt tā. es neesmu tā. es gribu mieru sevī, pievilcību, miiiiieru, harmoniju, vieglumu.
kaut kāds pilnīgs šums manā galvā.
es tiešām nevar vairs atšķirt brīžiem, vai tā realitāte, kas man tagad tik ļoti riebjas, ir šķietama un kropļota, vai tā tiešām nākusi kā atklāsme par īsto realitāti...
kas ir pa īstam. un KĀ ir pa īstam.
kur ir saprāta vidusceļš, starp "viss ir slikti" galējību un "viss ir viegli" ilūziju.
esmu viena, kļūstu vientuļa, palikšu veca. un tās asaras, kas būs visu lielisko sieviešu dienā man uz vaigiem, varēšu arī slacīt savā spilvendrānā.
gribu justies īpaša, nevis pārāk īpaša.
es reizēm sevi savās domās pret citiem un viņu attieksmi pret sevi tulkoju kā rojals. man palicis svarīgi, ko viņi domā par mani, kāpēc tā vai citādi nostāda, kāpēc izceļ vai noraida mani. un vislaik gribu pierādīt pretējo.
Comments