| Nov. 5th, 2007 @ 09:13 pm just bla bla |
|---|
Skaņa: moloko - sing it back
Man sen jau parādījusies doma, ka cilvēks kā tāds ir pilns absurda. Izpausmes dzīvē? Hmm, ļaujiet padomāt.. Tu zini, ka kaut ko dari sliktu vai vismaz negribētu tā darīt (problēmas konstatācija). Iespējams, zini iemeslus (problēmas analīze tātad arī ir). Un negribi tā darīt (vēlme risināt problēmu - juhū, ir!). Un tātad.. atliek "vienkāršākais" - vairs tā nedarīt. Un tad nu aplaužamies. Un sēžam tajā pašā situācijā 100-to reizi, kaut pēc visām iepriekšējās 99 esi domājis, analizējis un apņēmies laboties.
Kas ir tas maģiskais spēks, kas liek katru reizi pateikt/izdarīt to pašu, kaut pēc tam nožēlo un jūties kā profesionāls grābekļkāpējs? Bet to saproti tikai pēc tam, kad jau izdarīts. Pieradums? Cilvēki nemainās? (pārāk fatāli skan) Iztrūkst kāds svarīgs posms tikšanā vaļā no kaut kā? nezinu |
