| Dec. 23rd, 2015 @ 09:17 am . |
|---|
beidzot, ja. par tekstiem, kāpēc tad, kad sēroja par x, nesēro par y (jo skaits un nodarījums vienāds/lielāks, tikai attālums cits), kāpēc tad, ja glābj x, turpina ēst y (jo dzīvs paliek dzīvs). nezināju, ka uz tādiem brīvas gribas aktiem attiecas kkādi vispārējie vienlīdzības principi, kas visiem obligātie jāievēro, nevis katrs savu patikšanu/ jušanu / gribēšanu izpauž pēc personīgajām vēlmēm un tik subjektīvi un negodīgi un kādam kaitinoši (te fb kontekstā), cik grib. katram patīk tas, kas patīk (parasti tuvākais) un nav ne par visiem, tuviem un tāliem, jāsēro, ne visi, visi jāglābj un jāneēd, ne jāatturas no laikošanas, šērošanas etc, ja gribās, watever kādos apjomos. kad to uzliks katram pilsonim par obligātu, to vienlīdzīgo attieksmi, tad varēs piesieties. tikmēr tie, kas jūtas tik briesmīgi aizskarti dēļ tādas netaisnības, lai labāk padomā, kāpēc viņus personīgi tas tā ķer un kuru konču bērnudārzā kāds netaisnīgi atņēma. (jeb kura anniņa ko darīja tādu, kas visiem likās tik morāli labs un skaists un kā visi apvienojās, atstājot tevi par malējo, bet, ak, cik iekšēji patiesu.) un es padomāšu par to, kāpēc man krīt uz nerviem šitie taisnības cīnītāji, kam liekas, ka tas ir kaut kāds pienākums, savu uzmanību dalīt tik godīgi un pēc svara. ko cilvēki nedara, nedarīs un nevajag. laikam jau pietiek darbā vienlīdzības ievērošanas, lai to vēl stieptu uz privātām sajūtām un patikšanām. un galīgi nejūtos tik viendabīga personība (prieks par tiem, kas tādi ir), lai varētu teikt, ka visu daru līdz galam taisnīgi pret visiem un pilnīgi bez dubultiem standartiem. |
