| Feb. 12th, 2010 @ 10:54 am fui pē |
|---|
Skaņa: zucchero
sajūsmina mani tie mani kursabiedri, jo dienas, jo vairāk. labi, ap 22 gadi, tas nav daudz, visādas muļķības prātā un tā. bet tomēr, maģistratūra taču. smadzenes, sajēga kaut kāda, jābūt taču kripatiņai no tā, kaut čuķ čuķ. sviesti ar meiliem un spamošanu no kopējā meila, vēlākās diskusijas par to, nu labi, gadās. tagad viens gudrītis atsūtīja uz kopējo pastkasti meilu, kur tā diezgan bērnišķīgi un parupji noliek zubrīšus. labi, zubrīši ir īpaša šķira, es kaut kā ar viņiem īpaši ciešas attiecības neesmu nekad uzturējusi (mans lielais sapnis ir kādam no viņiem pasekot vienu dienu un apskatīties, ko pie velna viņi tādu īpašu dara, bet tas tā, tīri zinātkāres dēļ, nekas vairāk :), bet nu jā, nekādas nepatikas nav. nebūtu šitie cilvēki, būtu citi, who cares, nepastāv vienlīdzība un pēc būtības jau tie bieži vien ir forši cilvēki, kuriem tā vienkārši sanāk vai apstākļi sagadījušies. bet tie nabaga apdalītie, kuriem viņi traucē, lūk, tā ir šķira, nožēlojama un padumja. līdzīga tai, kuri nosmīkņā par visiem atšķirīgajiem, ko uz ielas redz un pēc tam cītīgi apspriež savu 'pareizo' vidū. es parasti uz ielas skatos nevis uz cilvēkiem, kuriem ir kkāds izlecošs apģērbs vai attieksme, bet uz tiem, kam viņi paiet garām, much more fun. bet nu jā, laikam arī tādiem jābūt. |
